Šodien atkal bezmiega izraisītā eifōrija ir ļoti patīkams transs (es neesmu darbā šobrīd, bet man... es iekšēji jau esmu izlēmis, ka, ja mani atlaidīs, tas būs tikai uz labu, gan darbam, gan man, tāpēc par to vairs nesatraucos).
Tātad. Man ar redzi ir tā — kreisā acs -3,75, bet labā -4,5. Praktiski visu mūžu (no kādas 5 klases, kad sabojājās redze) nēsāju brilles, ar nelielu kontaktlēcu pārtraukumu pirms dažiem gadiem. Tagad gan "uzsēdos uz" (tups vārds, vajag teikt "lietoju") kontaklēcām — pat neskatoties uz to, ka ar tām diezgan sūdīgi redzu tuvumā (nu, normāli, visus burtiņus kompī redzu, bet vienalga tāda 100% asuma nau).
Un kāpēc man patīk kontaktlēcas? Jo ar tām viss izskatās LIELĀKS!!! Nu toč, ar brillēm ir tā, ka viss izskatās mazāks, niecīgāks, un ... tāds kā ļaunāks, nīgrāks... Nu reāli! Varbūt tās tikai manas subjektīvās sajūtas — galu galā, kāda man daļa par citiem — bet es tagad būšu kontaktlēcu cilvēks cik vien spēšu!
Tā ka tā nau nekāda "redzes korekcija", bet gan "dīplī psaikolodžik šit", jā...
— — —
Par principiem!
1. Y SO SRS?
2.
Всем похуй.
— — —
Nupat ir pienācis laiks pārvarēt savas bailes un doties uz darba vietu. Pierādīt savus deklarētos principus dzīvē. Потому что мои заёбы не должны никого ебать.
— — —
Nu ko, austiņās The Chemical Brothers ... ahh, nu negribas :-)
— — —
Šorīt turēju rokās dušas "klausuli", no kuras šļācās auksts ūdens, un man vienu brīdi bija sajūta, ka turu šaujamieroča stobru, kuru taisos pavērst pret sevi ("klausule" ir melnā krāsā). Saku, šitāda neizgulēšanās izraisa visādas interesantas laimītes ("gļukus", no vācu "Glueck", laime, un krievu глюк).
— — —
Tā. Plkst. 13.10. Labs laiks, lai dotos uz darba vietu. Ieradīšos tur plkst 13.25... un... un... kā jau teicu, internetos tur nesēdēšu. Vienkārši ļaušos straumei. Nedomāšu neko. Būšu tas, kas esmu, vairs nemēģināšu izlikties.