darbā esmu uzņēmies [man] nepaveicamu uzdevumu (nu, sākumā izskatījās pēc vienkārša, bet... es nezinu, es visu vēl neesmu sapisis, vēl ir 2 nedēļas laika, bet... nekas tur nebūs... bet sākumā tā izskatījās pēc WIN, ka tagad sāp nenovēršamais EPIC FAIL)

tāpēc man tagad ir stress un nomāktība, izplatās kā vēža pelējuma metastāzes pa visām dzīves sfērām un neļauj domāt, just, saprast, darīt /nu, tāpat kā vienmēr, bet VĒL vairāk/

ne šī pirmā reize, ne... ak, droši vien ka ne pēdējā

a ko darīt? bāžu mutē barību, mazgāju drēbes, lieku no rīta modinātāju. vismaz bāziskās pamatlietas jācenšas noturēt. pat ja nezina, kāpēc.
vajadzētu vēl atsākt skriet, lai no malas izskatītos viss tik saulaini un superīgi pašam sev

* * *

vēl viena baigi irōniska štelle. pirms nedēļas pamanījos arī apdauzīt ribas krūšu kurvja kreisajā pusē, ap krūtsgalu, un tagad tur sāp sāp. varu iztēloties sevi par mazo ēmo un iedomāties, ka tā ir mana nabaga salauztā sirds, kura sāp, LOL

Man ir tāda sajūta, ka šajās dienās, šajās nedēļās — tagad! — izšķiras tas, kādi būs [mani] vairāki nākošie gadi. Kompasa bultiņa rotē...

Un vēl nevaru saprast mazliet — no vienas puses fatālisms, no otras puses — ir skaidrs, ka arī no manis daudz kas ir atkarīgs... No tā, ko es darīšu vai nedarīšu. Un ka tas viss nav nemaz svarīgi un nopietni, labi vai slikti, drīzāk — interesanti vai garlaicīgi ir tie vārdi, kuri raksturo izvēles...

Es to tikko sapratu, kad pamodos. Tāda sajūta kā vilnis izšļācās cauri smadzenēm.

Starp citu, pamodos/piecēlos plkst. 10.35 (gulēt biju ielicies plkst. 1.05, ļoti ātri aizmigu), tātad gulējis esmu apmēram 9,5 stundas.

Tagad nomazgāšu kājas, seju ar aukstu ūdeni un mazliet paskriešu.