Arvien biežāk man liekas, ka viss nav reāls, ka tā ir kaut kāda simulācija vai sapnis.

Bet ne jau par to ir runa, ka viss ir simulācija un nav reāls, jo tā tas arī ir, viss ir simulācija smadzenēs.

Runa ir par spēju vai nespēju ietekmēt notikumus, runa ir par to, ka ir vai nav brīvas gribas (btw, nav), un ... un simulācijas komfortablumu man.

... mela-mela-melancholia mon cher



bērnudārzs, protams, taču reālistiski domājot un analizējot visu, kas noticis: man vajaga 2 fīrerus:
1) sievieti privātajā dzīvē
2) bosu darba dzīvē
... kuri māk mani handlot un ... ieplūkt manu labo brīžu augļus... un meistarīgi handlot un izolēt, reducēt postījumus no manu slikto brīžu ārdīšanās

LOL, abi no šiem bosiem ir manā galvā, man nevienu nevajag. Vai arī nevajag man? Vai tiešām?

P.S. Šovakar Rīgas centru klāj burvīga, bieza migla :-)