alkohols mani vienmēr piemāna

parāda superlielisku liftu uz to, ko es gribu, taču patiesībā liek pakāpties pa ļodzīgām kāpnītēm, tad tās novāc un atstāj mani pavadīt sākumpā jautras pēc tam nožēlojamas stundas uz drazainas platformiņas pašķirstīt pāris krāsainus žurnālus un pēc tam ievīstīties lupatās un salt, kaucot uz mēnesstaru



katru reizi

katru, nolādētu, reizi.

man riebjas tas, ka es vairs neatceros tādu rītu, kad būtu pamodies ar prieku par nākošo dienu -- vienmēr bažas vai darbi vai pienākumi vai paģiras!!!!!!!!1111$1!@!124

neatceros rītu, kas sāktos ar milzīgu (nu kaut vai kaut kādu) optimismu...

kaut kā nav kaut kādas kaisles, vēlmes, kaut kādas gribas dzīvē.