Sāku mazliet dekompozicionēt $subj., nu tur “māte”, “tēvs”, “māsa”, “māsīca”, utt.

Nu, tas nav domāts citu acīm.

Patiešām.

Un manu kompleksu pret dzimšanas dienām.

Patiešām.

Šausmīgi tas viss ir. It kā vienkārši... bet tā atsita vienu M. Tvain stāstu, laikam no grāmatas “Vientieši ārzemēs”, kur anatoms izķidā ķermeni, par jūtām, tīri mehāniski, skaņa no auss parausta nervu un nervs parausta asaru dziedzeri un subjekts sāk raudāt, jo sadzirdējis bēdīgu ziņu... bet patiesībā tā arī ir... ķīmiska reakcija šūnās. Nekas vairāk.

Kaut arī visiem poxuj un Y SO SRS :-)

— — —

Nē, tad jau labāk strādāt :-)