Gan darbā, gan dzīvē es te tagad esmu atdūries kā pret sienu, netieku uz priekšu vairs.

Bet šodien atradu risinājumu, vismaz lielu daļu no tā. Tikt vaļā no drazas. Vecajām mantām. Kastēm, kuras stāv manā istabā. Krāmiem, kas bezjēdzīgi pieauguši pie sirds un neļauj iet tālāk.

Iznesu kastes kolhōza gaitenī. Šodien iešu gulēt, bet jau rīt šķirošu un vētīšu un metīšu ārā. Koncentrēšos nevis uz to, "ko vajag izmest", bet gan uz "ko vajag atstāt, un pārējo var izmest".

— — — 

No vienas puses, patiešām būtu čoini atstāt divas bikses, 3 t-kreklus, 2 jaciņas un elektroniku, bet no otras puses — nu vismaz ziemas drēbes ir jāatstāj, tās izmest taču nebūtu praktiski :-)

Un grāmatas izmest vispār roka neceļas, ek! Un universitātes pierakstus! Un ... un ... un jā!

— — —

Un man šķiet, ka tomēr pēc mēneša vai diviem vai pēc pusgada tomēr nožēlošu, ka tomēr nerīkojos radikālāk un neizmetu visu bez domāšanas! Bet nu tas laikam tagad eiforijas uzplūdos tā liekas, tomēr jābūt arī mazliet prātīgam :-)