nekad nav miera, viemēr distrakcija, nekad nav labi, nekad nevar izbaudīt

un nevar saprast, ko darīt, un vai tam, ko daru vai gribu vai "vajag" darīt, vispār ir jēga

nav arī ticības, ka kaut kas izdosies, zaudīju galīgi ticību manām spējām

kustos tikai aiz inerces, balstoties uz vecām iestrādēm un krājumiem...

kopumā jau ir ok, darbs ir, īpaši neslimoju un tā. labi, ka tā.

Vot cik es dzīvoju, dzirdu un ievēroju

visi svarīgie mehāniskie transportēšanas līdzekļi izdveš burvīgu "kr-kr-kr-kr" skaņu tukšgaitā

mikriņi, visādi preču transportētāji, fūres

vieglās auto un citi bezjēdzīgi benzīna dedzinātāji saka citas skaņas

Es eju pa Brīvības ielu, un man kabatā sviesta paciņa, rokās tualetes papīrs un sērkociņi, un ausīs skan “Röyksopp” — “So Easy”, un šodien esmu labi pastrādājis, un būs divas brīvas dienas, un kājās patīkams nogurums no rīta skrējiena, un jūtos mazliet eiforisks no agrās celšanās, un man gribas iemalkot kādu dzērienu šovakar, un seksu gribas, un es smaidu, un spīd saulīte, un tādos brīžos es esmu ļoti ļoti līdzsvarā un mierā ar manu esību un būšanu, un man ir tik labi :-)

Šorīt pamodos, un man bija izjūtas:
— vispirms likās, ka krūtīs sirds vietā kaut kāds tukšums, gaišs, bet kluss
— tad pastiepu roku, un... kaut kā sagribējās, lai roka pieskartos siltai mugurai... nevis palagam
— ārā lija lietus, es atslābu un man kļuva tik labi, vienkārši gulēju un baudīju mirkli; man patīk gulēt zem siltas sedziņas un klausīties, kā laukā līst (-:

Vakar tā arī nesaliku mantas... nu, vismaz izmazgāju drēbes veļas mašīnā. Man vienkārši vajag vairāk atspringt, tāpat es autō mantu pārvešanai dabūšu tikai ap 2., 3. vai 4. datumu. Tad kāpēc springt tagad :-)