Šodien tā arī uz darba vietu neaizgāju. Nespēju. Izgāju uz ielas, gāju uz d/v pusi, atnācu viena kvartāla attālumā, padomāju, apgriezos un aizgāju atpakaļ mājās. Gulēju visu dienu gultā un blenzu griestos un spilvenā — pārmaiņus.
Nu labi, iešu gulēt. Rītdiena noteikti atnesīs kaut ko jauku.
Bwahahahahha.
Nez, kurā mirklī viss kļūst sūdīgi, kurā punktā izejas vairs nav? Sanāk, ka episkos feilus vienkārši jāieplāno, tie vienkārši būs; vispirms labie laiki, pēc tam OK laiki, pēc tam episks pizģec. Atkārtot. Paciesties, pārciest un atkal dzīvoties, līdz kārtējā žopa. Eh, tik garlaicīgi, nepatīkami. Tā jau nekādu laimīgo dzīvi nevar uzbūvēt...
Kaut gan katrs cikls nes uzlabojumus un pilnveidošanos. Piemēram, šajā ciklā es iemācījos neiet dārgajās iestāžu pusdienās (Ls 2 par pusdienām! kurš tad to var atļauties!) un bezjēdzīgās kalorijām un vitamīniem bagātās barības vietā ēst jaukos Roltonus, lietot programmēšanas valodu
Groovy un logu menedžeri
i3. Smēķēt, nikotīns ir burvīgs.
Tikai izskatās, ka, tā turpinot, es fiziski nenodzīvošu līdz laikam, kad visas zināšanas sasummēsies un sareizināsies un iestāsies PROFIT! periods. Oh well. Rīt brokastīs griķi ar kečupu un garšīgiem salātiem, un tā ir ēdiena bauda. Ir vērts dzīvot, lai ēstu griķus ar sviestu brokastīs. Un vēl kečups un salāti!
Ar visu šo gaušanos par bezjēdzīgi bezcerīgo dzīvi tomēr pašnāvību es toč nedarīšu. Jo, kamēr vien paliek kaut vai mikroskopiska iespēja dabūt ceptus kartupeļus, iebāzt manu pimpi kādai sievietei pežā un uzrakstīt kādu rindiņu koda, ir vērts rāpot uz priekšu. Lai lido spārnaiņi. Es tepat dubļos pakūņošos. Līdz skumjas mani beidzot panāks un būs slinkums pat ēst, kam sekos nāve.
