Tikko kādu stundu gandrīz galva plīsa pušu no domām, nu kāpēc ir tā!

Ka ir labā, racionālā prāta daļa, un tiktāl viss ir labi, bet tad tusiņam piebiedrojas otra, tizlā, prāta puse. Un tad vēl pimpis sāk teikt savu vārdu — un tad, protams, ir čau rasma. Un tad pazūd elegantais vieglums, un sākas trulums, un arrrrrghhhhhhh!!!

Āāāāāāāāāāā!!!

Nu, ir sācies jauns gads. Varētu apņemties, lai tā vairs nebūtu... domāt vieglāk un pozitīvāk — pagājušajā gadā taču kādu laiku tīri labi sanāca!

Varbūt te, Latvijā, klimats tāds, ka ziemā šitā figņa uznāk, tas arī viss!?

Paēdīšu, iešu izvēdināties, pāries. Varbūt no tām visām domām ko konstruktīvu arī izkausēšu — kā laimes lējēji.