Vispār izdomāju, ka tagad visu, kas notiek ar mani, uztveršu ar krietnu devu smaida un ironijas, un it kā skatā no malas.

Tādējādi es vairs nebūšu es, es būšu tikai viens no daudziem, un tad sāpēs mazāk, un bailes nebūs tik stipras.

Nu tur, nevis "es nevaru saņemties pastrādāt un lasu bezjēdzīgi daudz internetus, FML, kas ar mani notiks", bet gan "viņš nestrādā un lasa internetus, skaidrs, kas ar viņu notiks, LOL".