bet toč, šitā dzīve ir elle

varbūt esmu miris un esmu ellē?

nav iespējams aizmigt vakaros; nav iespējams laicīgi piecelties no rītiem; nav iespējams nelasīt internetus; nav iespējams būt mierīgam un saprātīgam; nav iespējams ar savām darbībām uzlabot esošo stāvokli; nav iespējams nedzert alkoholus un iztikt bez paģirām; nav iespējams atslābt un izbaudīt. ellīte.

Gribēju vienkārši ielikt smuku bildīti, bet ārzemju interneti nedarbojas, tāpēc parastais depresīvais ieraksts ar burtiem un bez bildes būs.

Vārdu sakot, šodien darba vietā ierados plkst. 13:53 un neko tāpat pa visu dienu nepadarīju. Ir aizgājis ciet — tāpat kā vienmēr. Tā ir neatrisināma problēma, tāpēc pārslēdzos uz faktiem.

Un fakti ir tādi: pārbaudes laiku esmu izturējis, tāpēc tagad viņi mani izmetīs tikai mēnesi pēc tam, kad sapratīs, ka no manis nav jēgas. Un man tas nozīmē konkrētu naudas summu.

Tāpēc es tagad darīšu tā: maksimālais poxujisma režīms un būšu priecīgs. Kamdēļ skumt par lietām, kuras nevar mainīt? Ja nevaru pastrādāt, tad vismaz nebojāšu kolēģiem garastāvokli ar skumjo ģīmi savējo. Kā ir, tā ir. Palikšu viņiem atmiņā kā priecīgs poxujists nevis depresīvs lūzeris. Vasaru un zaļās lapas esmu sagaidījis, un tas ir daudz :-) Un ja nu notiks brīnums, un man galvā kaut kas pareizi saslēgsies un spēšu strādāt un viss būs labi, tad vispār būs lieliski.

Vispār es vairs neticu, ka es jelkad spēšu strādāt, kaut kas ir salūzis iekšā galvā. Man riebjas un nav pa spēkam jebkura veida darbs, gan fizisks, gan garīgs, gan vienkāršs, gan sarežģīts. Ja tā padomā, ne tikai darbs, bet arī pārējās lietas dzīvē. Pat skriet es sevi piespiežu un pirmajā kilometrā vispār nesaprotu, kāpēc es to daru, pēc tam izdalās endorfīni un seratonīns un kļūst labi.

Starp citu, ziemā biju izlēmis izslēgt sevi pavisam no dzīves, nokārtoju nekustamā īpašuma lietas ar ex sievu un tā, bet tad kaut kā palika vienalga un nenogalināju sevi. Šobrīd vēnas griezt netaisos, ir tik skaists pavasaris un maratons svētdien, un galu galā kāda gan nahuj starpība, LOL.

Tīri vai interesanti, cik ilgi viens cilvēks tādā dzīva miroņa režīmā spēj eksistēt?

Ģimenes ārste uzklausīja manu pašsajūtu un neizrakstīja man tabletes, bet teica, ka man derētu doties uz kaut kādu Psihosomātikas centru Kapseļu ielā, bet tā arī neesmu aizgājis. Nu it kā vajadzētu saņemties, saprast, ka vitāli svarīgākais šobrīt būtu sakopt savu galvu, un darbs un dzīvesvieta un viss pārējais ir sekundārs un nekad nebūs labi, kamēr ķirbis būs nekārtībā, bet ... Hmm, bet kas?

Šorīt bez modinātāja piecēlos plkst. 4.32.

Kaut arī biju gulējis gandrīz pietiekoši daudz — 6,5 stundas, tomēr visu dienu staigāju tādā kā transā. Miegs nenāk, tomēr smadzenes trulas, trulas.

Ir tāda sajūta, ka ieskatos sevī — un neko neredzu, manī iekšā tāds milzīgs tukšums.

Gandrīz nedzeru (50 grami stiprā alkohola nedēļā, alus un vīnus vispār nedzeru), nedēļā noskrienu 70+ kilometrus, darbs ir, ēdu griķīšus un salātiņus, dzeru vitamīnus un zivju eļļu, dzīves vieta ir, darbā pat internetus vairs nelasu, no kaitīgajiem ieradumiem pāri palikusi vien smēķēšana — tomēr neredzu sev nākotni, nesaprotu, kā dzīvot. Ir salauzts tas smadzeņu mehānisms, kurš virza dzīvi uz priekšu. Darbā arī jūtu — kaut arī māku shell komandas un svn darbības un programmēšanas valodu sintaksi, tomēr pie rezultāta kaut kā netieku, pusratā bieži viss arī apstājas, kaut kā nesaliekas kopā zināšanas un nekļūst par rezultātu. Ārpus darba tas pats.

Un vēl pilnīgi jūtu, ka esmu truls un stulbs, ļoti daudz ko vairs nesaprotu. Pareizāk sakot — nekad neesmu sapratis, bet tagad kaut kā labāk to redzu.

Vārdu sakot, it kā viss ir labi, bet tomēr — pilnīgs pizģec.

Vēl dīvaina ir komunikācija ar cilvēkiem, piemēram, darba kolēģiem. It kā runāju par lietu, it kā saku pareizos vārdus, taču tas ir kaut kā... neīsti, to daru automātiski, bet iekšā brīžiem pats nesaprotu, ko un kādēļ runāju. It kā skatītos filmu nesaprotamā valodā.

Ak, vienalga. Var būt arī daudz sliktāk, labi, ka ir vismaz tā, kā ir, paldies par to pašu :-)

Ko es darīšu? Neko. Turpināšu nedzert, turpināšu skriet, turpināšu iet uz darba vietu laicīgi — ja pastāv kaut niecīga iespēja, ka kļūs labāk, kāpēc gan neļaut tai atnākt?

Hmm, varbūt vēl arī smēķēšanu atmest, lai būtu vēl dīvaināk, ka man dzīvē neiet? :-D