Šorīt bez modinātāja piecēlos plkst. 4.32.
Kaut arī biju gulējis gandrīz pietiekoši daudz — 6,5 stundas, tomēr visu dienu staigāju tādā kā transā. Miegs nenāk, tomēr smadzenes trulas, trulas.
Ir tāda sajūta, ka ieskatos sevī — un neko neredzu, manī iekšā tāds milzīgs tukšums.
Gandrīz nedzeru (50 grami stiprā alkohola nedēļā, alus un vīnus vispār nedzeru), nedēļā noskrienu 70+ kilometrus, darbs ir, ēdu griķīšus un salātiņus, dzeru vitamīnus un zivju eļļu, dzīves vieta ir, darbā pat internetus vairs nelasu, no kaitīgajiem ieradumiem pāri palikusi vien smēķēšana — tomēr neredzu sev nākotni, nesaprotu, kā dzīvot. Ir salauzts tas smadzeņu mehānisms, kurš virza dzīvi uz priekšu. Darbā arī jūtu — kaut arī māku shell komandas un svn darbības un programmēšanas valodu sintaksi, tomēr pie rezultāta kaut kā netieku, pusratā bieži viss arī apstājas, kaut kā nesaliekas kopā zināšanas un nekļūst par rezultātu. Ārpus darba tas pats.
Un vēl pilnīgi jūtu, ka esmu truls un stulbs, ļoti daudz ko vairs nesaprotu. Pareizāk sakot — nekad neesmu sapratis, bet tagad kaut kā labāk to redzu.
Vārdu sakot, it kā viss ir labi, bet tomēr — pilnīgs pizģec.
Vēl dīvaina ir komunikācija ar cilvēkiem, piemēram, darba kolēģiem. It kā runāju par lietu, it kā saku pareizos vārdus, taču tas ir kaut kā... neīsti, to daru automātiski, bet iekšā brīžiem pats nesaprotu, ko un kādēļ runāju. It kā skatītos filmu nesaprotamā valodā.
Ak, vienalga. Var būt arī daudz sliktāk, labi, ka ir vismaz tā, kā ir, paldies par to pašu :-)
Ko es darīšu? Neko. Turpināšu nedzert, turpināšu skriet, turpināšu iet uz darba vietu laicīgi — ja pastāv kaut niecīga iespēja, ka kļūs labāk, kāpēc gan neļaut tai atnākt?
Hmm, varbūt vēl arī smēķēšanu atmest, lai būtu vēl dīvaināk, ka man dzīvē neiet? :-D
