visādam gadījumam šovakar piedzēros/šos

jo nu

visu nedēļu jūtos ļoti dīvaini, un kaut kā ne tā, un nesaprotu, un kad piedzeras ir vieglāk

nepraktiski, bet vieģļāki

strādāt sūkā, priegšņiegs idioc, nawdas nau, gadiem ejot veselība neuzlabojas, īre jāmaksā, dzerot alkoholuz ir forši un pēc tam ir nepatīkamas paģiras, ..., get over it, already?

tagad ir apm'ēram 20:00, pl'ānoju sadzerties l'īdz un nol'ūzt ap 22:00 (praktisku apsv'ērumu d'ē'ļ, lai r'īt var'ētu ierasties darba viet'ā ap plkst. 9:00 kaut cik j'ēdz'īg'ā st'āvokl'ī)

vēl neesmu izlēmis, vai rīt vakarā braukt uz laukiem (pēc līgojāņiem esmu paņēmis 3 dienas brīvas, tā ka nedēļas nogalē iepriekš tiem došos uz laukiem un pavadīšu tur 8 dienas)

vispār no manis neatstājas tā Kauliņa (kur tas laiks, kad izdzēsies) definētā sajūta, ka esmu distraktēts visu laiku, pilns ar nevajadzīgu inform'āciju un tamdēļ rīkoties nespējīgs, paralizēts

P.S. Starp citu, Arch Linux'ā (64 bit, ja kas) Chromium'ā ir smiekl'īgs 'g'ļuks, druk'ājot latviski ar apostrofa izk'ārtojumu pirms garajiem un m'īkstin'ātajiem burtiem tas apostrofs druk'ājas ne pa t'ēmu. Firefox'ā viss ok. Vai k'ādam no freidlistes ar'ī t'ā ir? (I mean, this is a real problem, t'ās augst'āk ir dz'īves s'īkumi, ne?)

Šitādiem emocionāli labiliem stāvokļiem kā man tagad ir viens mīnuss... vai ne mīnuss, bet īpatnība.

Vienu brīdi tu — ok, ES — skrienu Mežaparkā 21 kilometru.

Tad otru brīdi es rakstu blokā savas nenozīmīgās ēmōcijas par to nieka skrējienu.

Tad nākamajā brīdī es esmu kaut kādā Čaka ielas bārā, mācu taisīt manu iemīļoto kokteili: šņabis + minerālis + citrōnu sula...

Un tad ar kaut kādu džeku mēs saderam uz kaut kādu nenozīmīgu fufli — kurš vairāk reižu atspiedīsies, un tad es atspiežos 18 reizes un viņš nonīkst uz grīdas, salaga LOL (labi, ka tā, jo es nekontrolēju savus muskuļus un diez vai vairāk kā 20 reizes būtu atspiedies) un mēs salīgstam mieru nez kādēļ kaut es viņu ienīstu no sirds un rajōna (kaut man rajōna nau, es pasaules blandonis)...

Tad nakamajā brīdī es dodos uz tā kā savas dzīves vietas — nu, par "mājām" to nenosauksi — pusi, satieku skaistāko jaunu sievieti manā mūžā, uzrunāju viņu ar vārdiem "man jāiet 2 kvartāli, kāpēc gan mums neiet tos kopā", bet viņa izņem playera (tajā skan metāls) austiņu no auss un pasūta mani ar vārdiem "atvaino, bet man daudz kas jāpārdomā" (jā, tieši tā viņa teica, ohujeķ). Tad es no viņas atpalieku un pēc brīža, uzvilcis kosmonauta austiņas ar The Prodigy — Charly pilnā skaļumā, pilnā ātrumā skrienu garām, garām, garām, tālāk, tālāk, tālāk, cik vien spēju, cik vien ātri spēju... līdz attopos Alauksta ielas skaistajā liepu gatvē, bez elpas, bez spēka, 2 km attālumā no meitenes, kas mani pasūtījusi, dīvainā stāvoklī, kad The Prodigy ir vienīgais un īstais virzītājs...

Un tad es to rastu dīvainā laptōpā, caur mobīlo telefōnu sūkājoši lēnā internetā, kas atbilst manam ātrumam...

psihz_roniz, jūs vēl nezināt, uz ko jūs esat parakstījušies... stc., kaut arī es dzeru, bet es visu daudz ko atceros. Tu man jautāji, vai man esot automašīna, es locījos atbildēdams kā zutis uz pannas, melsu kaut kādu sviestu (patiesībā pa 90% patiesību, bet kuram mūsdienās vajag patiesību???), es par to nelepojos. Bet kāpēc Tu to man jautāji?? Esi uzmanīga ar atbildi, jo tā neko nemainīs... labāk neatbildi vispār!!!! Zini taču tādu jēdzienu — retōrisks jautājums...

Ā un vēl es dziedāju — ok, auroju — karaōkē savas iemīļotās RU valodas dziesmas, kropļoju tās... un man totāli patika process :-D

Un es nediršu, reāli tā arī ir, es te tagad ar nekooirdinētiem pirkstiem un piedzēruša cilvēka apņēmību tupo tagad šo pukstu klabinu.