Kauns tā te intelektuālajai Cibai atzīties, bet es nekad neesmu spējis izlasīt Nīčes "Tā runāja Zaratustra". Skaidrā nevaru -- jo jādomā līdzi gluži kā augstākās matemātikas grāmatu lasot; dzērumā nevaru -- jo jādomā, izdomāju, bet aizmirstu, ko izlasīju. Varbūt zem LSD būtu izdevies, bet to kaut kādu iemeslu dēļ ir praktiski neiespējami nopirkt, un, kad nopirku un lietoju, biju pārāk aizrāvies ar tramvaja skaņu niansētajām melodijām un skaistajiem rakstiem, kas pēkšņi parādījās... visur -- krāsainie ornamenti uz griestiem, vikingu stila vijošies raksti uz papīra, uz kura tobrīd pierakstīju manas izjūtas ^_^



UPD. Varbūt vajadzētu mēģināt "Zaratustru" lasīt ar skaidru un atpūtinātu saprātu?

P.S. "I do not want to wage war against what is ugly... And all in all and on the whole: some day I wish to be only a Yes-sayer" (Ze Geju Zinātne)

Un vispār par visu, kas še notiek ar šiem 60+ kilo gaļas, Nīčem un Freidam būtu, ko teikt.

Koelju arī teiktu vārdu, kā arī kādu gudru sentenci bilstu Ošo un Šunrui Suzuki.

Žils Verns un Tūve Jānsone...

Taču galavārdu tāpat teiks patologanatoms.

Kaut kā jau gadiem ilgi it kā jutu, ka nedzīvoju īsti tā, kā gribētu. Bet... nauda bija, it kā viss bija, tā arī viss lēnām gruzdēja un nekas nemainījās.

Toties šobrīd bez maz vai fiziski jūtu vajadzību pēc pārmaiņām savā rīcībā, domāšanā. Tā ir, kad beidzot esmu iekļuvis dimbā, tad jāsāk domāt. Nu, tad jau redzēs, vai būs šīs pārmaiņas. Un vai uz labo pusi :-)

Un vēl ļoti ļoti ļoti gribas pacelties virs eksistenciālisma līmeņa. Nu kaut mazliet. Lai nav jākasa santīmi... Lai var laicīgi no rītiem piecelties...

Viss paša rokās. Droši vien.