Mazliet ironiski, ka amerikāņu WWII dok filmā skan Hitlera iemīļotā Vāgnera "Valkīru lidojums".

Līdz 28. jūlijam DAFilms portālā var bez maksas skatīties Lailas Pakalniņas dokumentālās filmas: Great retrospective of a director with an original sense of humour: Laila Pakalnina | Doc Alliance Films: Your online documentary cinema.

Vakar noskatījāmies dokumentālo filmu “Ilgas pēc skaidrības” (Nostalgia for the Light / Nostalgia de la luz, rež. Patricio Guzman, Francija, Vācija, Čīle, 2010) (IMDb, wikipēdija, treileris). Iespaidi: skaistas krāsas, skaists tuksnesis, spāņu valoda, skaisti teleskopi. Skumja pamattēma — filma ir par Pinočeta režīma laikā Atakamas tuksnesī noslēptajām režīma upuru mirstīgajām atliekām un tuvinieku meklējumiem...

manā ķermenī (un tavā) ir apmēram 2 grami cinka (Zn)

un cinks rodas supernovu sprādzienos, un tikai

iedomājies, es (un tu) eksistējam tādēļ, ka kaut kad, pirms miljardiem gadu, eksplodēja milzīga zvaigzne

UPD. labāk būtu pornu skatījies, really, nu tur lielas krūtis, slapjas pežas un lieli stāvoši pimpji, nevis atomi un Rēzerfordi un zvaigznes un ciklotrōni un madāma Kjurī un izpratne par to, ka mana sapratne par šo pasauli patiesībā ir apmēram 1910.-to gadu līmenī dažās jomās, kuras vislabāk saprotu, citās vēl senāka

UPD2. ja jau viss jau ir bijis un atklāts un izpētīts un zināms, tad kāpēc MAN TAGAD un ŠEIT ir tik grūti un smagi un LOL NEPAREDZAMI? jāsāk beidzot būs uz bibliotēku iet un studēt vēsturi, lol?

Vakar izdzēru apmēram 60 — 70 centilitrus ruma un jēdzīgi neizgulējos (rums + kōla kā miega līdzeklis īsti nedarbojas, LOL), tā ka šodiena bija tāda nekāda, bet uz darbu tomēr aizgāju gan.

Tagad turpinu nodarboties ar gulēt neiešanu. Skatos dokumentālās filmas par datoru vēsturi, es pat īsti nesaprotu, kādēļ; man patīk, kā tirkšķ tie vecie drukas termināli un kā tiek ielasītas perfokartes.

Tātad, noskatījos dokumentālo (?) filmiņu The Wild Blue Yonder (2005).

Dīvaina filmiņa. Interesanti dokumentālie kadri no kosmosa, no niršanas zem ledus... un absurds stāsts apakšā. Tāds, kur baltie diegi nevis vienkārši spīd laukā, bet griež gaļu. Un dīvaina, tāda stiepti melanholiski stipra mūzika fonā. Un vēl man ļoti patīk stāstītāja balss, tāda mazliet īpatnēja. Piestāv stāstītajam tekstam.

Jocīga filma. Ne zivs, ne gaļa. Un īpatnēji pievilcīgs skaņu celiņš.

P.S. Aprakstiņš wikipēdijā.