Ir ceturksnis pāri pieciem rītā; iešu ka es gulēt.

Modinātājus izslēgšu izslēdzu.

Ja šai pasaulei mani vajadzēs, tā mani atradīs pati un pamodinās; ja gribēs nogalināt — rimti un lietišķi to izdarīs. Kāda huja pēc es uzņemos uz sevi to atbildību apsūdzēt (un vēl jo vairāk — attaisnot) pats sevi!?

Man ir tikai viena vēlēšanās, nē, divas: 1) ātri un nemanāmi iemigt; 2) ja lemts nomirt — tad miegā, nesāpīgi.

P.S. Jau esmu teicis: vārguļus un dīcējus vajag nošaut.