depris atlaida

:-)

Šodien depris baigi dod iekšā, šausmu un panikas lēkmītes, nevar pastrādāt. Kāds naivums bija iedomāties, ka viss ir labi un esmu normāls un vesels :-/

1. Vakar vakarā nobalsoju.

2. Kaut kāds megadepris atkal ir uznācis. Nu, uznāca un pāries. Interesanti, ka tā pa lielam globāli nekas nelīdz, ne AD, ne psihoterapija, ne alkoholu nedzeršana, ne bizamskriešanas visādas. Ko var zināt, varbūt kādreiz atradīšu. Nešmigošana un fiziskās aktīvitātes tomēr dzīvi padara drusku ciešamāku. Spēju daudz maz funkcionēt.

Nez, kamdēļ ir vajadzīgas visas šīs bezjēdzīgās, neproduktīvās ciešanas? Visa šī graujošā prokrastinācija. Viss šis nogurums no nedarīšanas. Visa šī bezcerības sajūta it kā normālā situācijā. Visa šī šaurā iedomu būrī dzīvošana plašajā, skaistajā pasaulē.

Man is made or unmade by himself. In the armory of thought he forges the weapons by which he destroys himself. He also fashions the tools with which he builds for himself heavenly mansions of joy and strength and peace.

Interesanti, vai tā ir, vai arī tie ir tikai [skaisti] vārdi.

Šodien drusciņ atlaida depris (to ļoti labi var... just). Kādas 2 vai 2,5 nedēļas bija diezgan štengri. Ahh, cik labi.

Šonakt gulēju cauru miegu, bieži modos, pamodos ar galvu sāpošu kā spainis.

Asimetrijas princips: laimi nevar atrast tur, kur tā tika pazaudēta. Laime ir atrodama citur. Ārpus kastes. Ja kastē laimes vairs nav, tad arī nebūs; tā var tikai dziļāk grimt, meklējot tur, kur vairs nav un nebūs.

Tas pats vecais “beigā zirga” princips, indiāņu sakāmvārds: “Ja tu atklāj, ka jāj uz beigta zirga, kāp nost.” utt. utjpr.

Jā, man atkal ir uzkritis depris. Šodien jau ir labāk, ar milzīgām pūlēm piespiedu sevi noskriet kādus kilometrus, drusku atlaida. Vienmēr jau atlaiž ^_^

P.S. Šodienas skaņa: Heavenchord - Time in Space [Full EP] - YouTube

depra, apātijas cilme ir bailes

fear of loss, fear of lack, insecurity on some plane

Otrdiena bija intensīva diena, un izdomāju, ka trešdiena arī tāda varētu būt. Viss kā parasti, bet. Kā jau saka internetos, nebija intensīva, jo nebij pauzes. TB, tā es biju iedomājies, tā man likās, little did I know. Vārdu sakot, parastā dzīvīguma no rīta nebija, nebija tāda "rush". Bet. Bet. Šodien nekaitināja Rīgas centra automašīnu troksnis, šodien nekaitināja kondicionētāju troksnis birojā. VISPĀR NEKAS NEKAITINĀJA. Tā parasti nav. TB, nebija spilgtuma, BET arī NEKAS NEKAITINĀJA un NENOSPIEDA. Man tā nebija bijis es nezinu, nu, ... VIENMĒR tb NEKAD? /gadus 10/ Tad tā nedepresīvie cilvēki jūtas VISU bļe fakin LAIKU!?


tas darbojas

wow

nezinu kā, nezinu, cik ilgi, bet nu wow,

P.S. Kaut kad jāizrakstās par skriešanu, slinkums daudz rakstīt, bet nu īsumā ir tā, ka skriešana nepalīdz, skriešana pret depresiju ir tāds plāksterītis uz īsu brītiņu, visi tie pus- un maratōniņi un 5 km un MDEBILF* utt. Ir OK, bet īstenībā pa lielam fufels. Skrējieni ir tāds endorfīnu "hits", uz to brīdi tas depri atslēdz, bet pēc brīža endorfīni beidzas un Mrs. D ir atpakaļ, pat ar papildus spēkiem, vārdu sakot, pēc manas pieredzes ar skriešanu no Mrs. neaizbēgsi. Ideōlōģiski punktu manai skriešanai aizrautībai pielika intervija ar vienu Krievijas kosmonautu, kur viņam pajautāja, cik km jūs no rītiem skrienat? Viņš atbildēja, kādus 2 vai 3, neesmu jau zirdziņš, lai skrietu gabalus, parasti no rītiem bišku paskrienu un pēc tam daru parasto standarta rīta rosmi (BET! Katru rītu. Rīta rosmi. Svaigā gaisā.) un viss. Dažus mēnešus pēc intervijas viņš tika atzīts par fiziski derīgu un un aizlidoja kosmosā (kosmosa speišip-kuģī).

P.P.S. Patiesībā, nekam vairs tā īsti nav nozīmes [izņemot manu personīgu fizisku diskomfortu, sāpes, garlaicību, nogurumu]. Kaut kādas domu driskas, pseidosaprātīgas reakcijas uz ārējiem kairinātājiem, vārdiem čatiem un frāzēm. Vai tu vari nomirt vēl dzīvāks par mirušu? VAINAS APZIŅA birch "ne zariņa nenolaizu" please?

* MDEBILF === My Daughter's Ex Boyfriend I'd Like to Fuck (c) metalpostcard & mala

iedzedzu svecīti, klausos Balāde, kurā Vijons lūdz piedošanu - YouTube, ārkārtīgi daiļa dziesmiņa

es nevienam nelūdzu piedošanu, kā bija, tā bija, es jau īpaši necentos, bet nu es jau arī nemāku censties; un man patika, un ne mazums vēl būs

vienkārši bišku melanhōlija mazliet un nau neitrālas persōnas ar ko parunāt tieši šobrīt (jo es nevienam neesmu neko devis, līdz ar to man neviens nav neko parādā, tāda maza neauglīga neitrālitāte, heh), un vai vispār man bez manis paša vēl kādu vispār vajag...

Šodien laikam būs 4. diena bez alkoholiem.

Bet tas nekas.

Kaut kad jau atlaidīs. Pēc tam atkal piežmiegs. Un pēc tam atkārtosies. Un pēc tam nomiršu. Un viss. Tur pat nekas nav jāplāno un jādomā.

Man ir teōrija par depri. Teiksim, simulācijā uzturēt personu ar depri un apātiju ir vieglāk resursu ziņā, jo depresīvās persōnas parasti ir apātiskas un maz ko redz no pasaules, tādējādi depresīviķu simulācijai vajag mazāk resursus.

Ai, man apnika.

Vārdu sakot, visi tiek simulēti un depris ir vienkārši simulācjas mašīnas resursu taupīšana tiem elementiem, kuri nau aktīvi vajadzīgi dotajā brīdī.

Un vēl, ziema ir tādēļ, lai arī ietaupītu resursus simulācijai, jo mazāk detaļu var redzēt.

Ai, šī racionālizēšana, tā ir tik simulatīva

P.S. Vai zini, kāpēc Maķītī nevar nopirkt Pepsīti?



Fotogramma: "Hitlītis sniedz mierinājumiņu (komfortē)"

Varbūt rīt pamodīšos un man būs ļoti labs garastāvoklis. Ne tā kā pēdējo mēnesi, kad katra diena tāda kā ar kreiso kāju no gultas izkāpta. Varbūt tomēr atkal antidepresantus? Ja nu šoreiz tie palīdzēs?

Nesaistīti -- šodien atbrauca Džoilenta kaste, sūtījums samērā ilgi nāca, varbūt tas lieldienu dēļ.

Shausmiigi gribas iedzert. Briesmiigi negribas pagjiras. Maajaas nekaa alkoholiska nau.

Nez kaa tas viss beigsies.