kvēlākā (knapi blāvošā) vēlēšanās
man gribētos kaut kad vēl dzīvē just prieku un entuziasmu
ir ļoti, ļoti grūti tikt galā ar dzīves pat visvieglākajiem uzdevumiem (un grūtākie vispār šķiet nepaveicami), ja zini, ka nekad, nekad nejutīsi nekādu prieku par paveikšanu
dažreiz var just kaut kādas prieka atblāzmas no līdzcilvēku prieka, kad viņi kaut kādēļ ir priecīgi par tevis paveikto (un tu īsti nesaproti, kāpēc), būtībā tu barojies no viņiem, tiklīdz paliec viens -- ir pizģec
būtībā -- tev iedod cīņas mokas, bet nekad nedod uzvaras prieku
un tā tu nespēj radīt neko jaunu, un tava kontrolētā sfēra arvien sašaurinās un sašaurinās -- respektīvi, tu spēj kaut kā uzturēt tavu tehniku, dzīvesvietu pie dzīvības, remonēt, spēj palēnināt sabrukšanas procesu -- bet tu nespēj veikt radikālus uzlabojumus
akdievs, vai tas kādreiz kļūs labāk, visu mūžu cik sevi atceros, šīs mokas
---
runājot par dzīves jēgu -- jā, es zinu, kas tas ir. tas ir tāds iekšējs prieks par kaut ko, vienalga, kādu mehānismu radīts, vienkārši, ja tu jūti par kaut ko prieku tavā dzīvē, tad tu zini, ka tavai dzīvei ir jēga
tas nav atkarīgs ne no naudas, ne veselības, ne apstākļiem. tā ir tāda pozitīva deformācija smadzenēs, kad jūties labi. kad jūties labi, tu nekad, nekad nejautāsi par dzīves jēgu. ja šīs deformācijas smadzenēs nav, tad ir pizģec, ne nauda, ne veselība, nekas nelīdzēs
---
dzīves apnikums ir ilūzija, tāpat kā laimes sajūta -- novēlu visiem to otro
---
es īsti neatceros, vai pagājušoreiz, kad dzēru antidepresantus, man tā pa īstam kļuva labāk vai ne? man nav īsti atmiņu, ka kļuva labāk -- līdz ar to nesaprotu, vai vērts iespringt arī tagad. no otras puses, vēl sliktāk jau nu nekļūs... nu, uzēdīšu kādus pāris centimetrus uz vēdera, uz kopējā fōna jau tam nav nozīmes tāpat
---
kaut kad uzrakstīšu par savu neseno alkoholu nedzeršanas eksperimentu -- kopsummā nedzēru 38 dienas, un summarizējot -- tas man neko nedeva. nu tobiš -- bija pozitīvi tas, ka paģiru nebija (mazāk ciešanu), bet prieks no dzīves tāpat neradās
---
man patiesībā prasītos kādi role modeļi, īsti, dzīvi, man pazīstami cilvēki, kuri būtu dzēruši antidepresantus vai arī gājuši pie psihoterapeitiem un spējuši izkļūt no depresijas for real -- jo nu, es tādus cilvēkus nepazīstu, līdz ar to man tā faktiski ir tāda kā internetos lasīta fantastika
---
nē nu kaut kas jau jādara, jo citādi -- toč, sakārto papīrus, sakārto istabu un suicīds
bet nu negribas arī suicidēties, tātad -- kaut kas vēl ir palicis, kaut kas vēl kvēl un gruzd kaut kur apakšā. mavka cerība.
ir ļoti, ļoti grūti tikt galā ar dzīves pat visvieglākajiem uzdevumiem (un grūtākie vispār šķiet nepaveicami), ja zini, ka nekad, nekad nejutīsi nekādu prieku par paveikšanu
dažreiz var just kaut kādas prieka atblāzmas no līdzcilvēku prieka, kad viņi kaut kādēļ ir priecīgi par tevis paveikto (un tu īsti nesaproti, kāpēc), būtībā tu barojies no viņiem, tiklīdz paliec viens -- ir pizģec
būtībā -- tev iedod cīņas mokas, bet nekad nedod uzvaras prieku
un tā tu nespēj radīt neko jaunu, un tava kontrolētā sfēra arvien sašaurinās un sašaurinās -- respektīvi, tu spēj kaut kā uzturēt tavu tehniku, dzīvesvietu pie dzīvības, remonēt, spēj palēnināt sabrukšanas procesu -- bet tu nespēj veikt radikālus uzlabojumus
akdievs, vai tas kādreiz kļūs labāk, visu mūžu cik sevi atceros, šīs mokas
---
runājot par dzīves jēgu -- jā, es zinu, kas tas ir. tas ir tāds iekšējs prieks par kaut ko, vienalga, kādu mehānismu radīts, vienkārši, ja tu jūti par kaut ko prieku tavā dzīvē, tad tu zini, ka tavai dzīvei ir jēga
tas nav atkarīgs ne no naudas, ne veselības, ne apstākļiem. tā ir tāda pozitīva deformācija smadzenēs, kad jūties labi. kad jūties labi, tu nekad, nekad nejautāsi par dzīves jēgu. ja šīs deformācijas smadzenēs nav, tad ir pizģec, ne nauda, ne veselība, nekas nelīdzēs
---
dzīves apnikums ir ilūzija, tāpat kā laimes sajūta -- novēlu visiem to otro
---
es īsti neatceros, vai pagājušoreiz, kad dzēru antidepresantus, man tā pa īstam kļuva labāk vai ne? man nav īsti atmiņu, ka kļuva labāk -- līdz ar to nesaprotu, vai vērts iespringt arī tagad. no otras puses, vēl sliktāk jau nu nekļūs... nu, uzēdīšu kādus pāris centimetrus uz vēdera, uz kopējā fōna jau tam nav nozīmes tāpat
---
kaut kad uzrakstīšu par savu neseno alkoholu nedzeršanas eksperimentu -- kopsummā nedzēru 38 dienas, un summarizējot -- tas man neko nedeva. nu tobiš -- bija pozitīvi tas, ka paģiru nebija (mazāk ciešanu), bet prieks no dzīves tāpat neradās
---
man patiesībā prasītos kādi role modeļi, īsti, dzīvi, man pazīstami cilvēki, kuri būtu dzēruši antidepresantus vai arī gājuši pie psihoterapeitiem un spējuši izkļūt no depresijas for real -- jo nu, es tādus cilvēkus nepazīstu, līdz ar to man tā faktiski ir tāda kā internetos lasīta fantastika
---
nē nu kaut kas jau jādara, jo citādi -- toč, sakārto papīrus, sakārto istabu un suicīds
bet nu negribas arī suicidēties, tātad -- kaut kas vēl ir palicis, kaut kas vēl kvēl un gruzd kaut kur apakšā. mavka cerība.