Šodien ir tā diena, kad antidepresanti sāka darboties. Pagājušogad visu nogrāva alkoholi (kombinācijā ar AD), šogad alkoholu nav, tāpēc būs kaut kā citādāk, nekā pagājušogad.

Vārdu sakot -- tagad visi mani pašpārmetumi, plāni un to neizpildīšana, nespējas piecelties pašvērtēšana kā slinkums, kas jāpārvar -- sķiet tik acīmredzami muļķīgi.

Galvenais, ka šodien nav tās konstantās "noguruma", "negribēšanas", "negribu", "nevajag" sajūtas. Nav jau arī tā, ka jāmetas uzreiz salabot visu dzīvi un darīt visu, nē. Bet ir tā... normāli. Kas ir jauki.

Kā svaiga gaisa malks. Justies labi ir dāvana :-)

Nav jau tā, ka visu ņems un tūlīt salabos maģiskās zāļu ripiņas. Taču tās ļoti palīdz. Apmēram, kā ģipsis salauztai kājai.