Vakar aizgāju gulēt plkst 24.00, šodien piecēlos plkst. 10.20 — pēc maniem standartiem, tīri labs rezultāts. Tagad iedzeršu baldriāņu tēju, pa ceļam uz darbu apēdīšu Hesburgera rudzu burgeri.

Vakar turpināju ārdīties ar mantu kārtošanu, izvandīju vēl vairākas kastes, vēl trešdaļmaisu piepildīju ar ārā metamajām lietām. Istabā tagad viskautkas mētājas paplānā slānī pa grīdu.

Sajūta kā pakojoties pirms pārvākšanās vai ceļojuma. Atbrīvoties no liekā — tas savā ziņā arī ir ceļojums, garīgais...

Šajā sakarā arī man tagad ir kristālskaidrs, kāpēc tad, kad varēju atļauties ceļot pa ārzemēm, šie braucieni sagādāja vien īslaicīgu atspirdzinājumu prātam, bet pēc nedēļas vai divām viss bija atkal pa vecam un, nu, samērā sūdīgi. Arī Seneka vienā no vēstulēm Lucīlijam rakstīja par to, ka nepietiek ar ceļošanu vien, lai mainītos. Pašam sevi jāmaina, no sevis jau neaizceļosi nekur.

Skatos es uz savu uzkrāto drazu... Interesanti, ka tāda krāšana vairāk raksturīga nabadzīgajiem, jo materiāli labāk nodrošinātie nebaidās šķirties no vecā, jo zina, ka iegādāsies ko jaunu. Nu, nabadzība var būt arī garīga...

Bet viss plūst un mainās :-)

UPD. Tagad esmu samērā nabadzīgs, un tas ir labi. Šis periods dod man iespēju labi izjust visu lieko. Jo — nu ja man teiksim tagad pēkšņi būtu Ls 10000, tad nebūtu stimula domāt, mainīties. Jā, būtu viegli. Kādu laiku. Kamēr to piķi nenotērētu un atkal nesēdētu turpat, no kurienes nācis.