freedom is a state of mind

es tikko izlaidu mušu ārā pa logu

Bet kas ir brīvība? Kā tas ir, būt brīvam?

Anonīmajiem atkal ir viss atļauts manā cibā. Es tik šobrīd nevaru atrast, kur to izdarīt te cibas uzstādījumos, varbūt rīt vilcienā uz darbu atradīšu, vai nākošnedēļ, bet konceptuāli anonīmiķiem atkal ir brīvība!

Jo nu, Dievs nevēl ņirgāties par vārguļiem. Jo vai nu Dieva nau, vai arī es esmu pārāk jauks, lai par kādu VISPĀR ņirgātos, vai arī vāŗguļi patiesībā ir stipri un paši tiek ar sevi galā, jebk. gadījumā, tā nau mana rūpe, es tā domāju :-)

Hurray! FREEDOM!!!

P.S. Drīkst man uz e-šmastu uzrakstīt, kā eneiblot anonīmķus manus sirdsmīļos svaigu un derīgu domu pilnos, es uz sitienu šobrīd nemāku izpildīt dēmokrātijas vēlmi, jo nu nau man to skillu. LOL, nopietni. Ciba ir mazbišk sarežģīta ghh ^_^

Kaut kā pēdējā laikā ir sanācis spiest uz spirtotajiem. Nu tā kā katru dienu. Pamatīgi.

Bet... pajautāju sev... nu negribas man spirtotos, man gribas nevis stulbo paģirģenerējošo neievesmojošo alkoholu, bet... to, no kā noreibsti kā no litrīgās Finlandijas + ar efektiem; to, no kā nav paģiru pēc tam; to, ko nemāku vairs atrast... bet kas strādā kā vislabākais antidepresants, kas parāda, ka smadzenēs ir sajūta just PRIEKU, ka tāda sajūta nav jāsintezē ar mokām un iedomām, ka tā var būt dabiska un PRIECĪGA... ka dzīvē nav tikai skumjas, neizgulēšanās, pienākumi un grūtības, bet tīrs prieks, skaista mūzika un dzidrums!!! Nemaz nerunājot par vizuālo ^_^ akdies kā man pietrūkst to krāsu!



( haha, nu ja, tieši šo es biju domājis )


nē nu es varētu apņemties teiksim no šodienas līdz jaungadam nedzert. es varētu. bet es konkrēti sākšu rāpot pa sienām tāpēc.

no otras puses -- es varētu sev atļaut smēķēt tinamo tabaku. ar nosacījumu, ka nedzeru. es tā īsti pat "neatmetu" smēķēšanu, es vienkārši no kāda brīža (šķiet, ka tas bija 2014. gada septembra sākums) vairs nesmēķēju un viss...

vienkārši tas sāk kļūt mazliet nemenedžējami, vakar, kad braucu uz depo, nervu nomierināšanai izdzēru 0,3 LB 12 grādīgo kolu ar balzamu, bet tas jau uz riska robežas, bet nu grozot rādio uzslēdzu ex Radio Nabu, un tur bija kaut kāda repotājmeitene otrdienas vakarā ar kaut kādiem baisi skarbdrūmajiem skaitāmvārdiem (ah, gribētu gan es zināt un paklausīties vēlreiz), so I got that going for me...

P.S. Kā Timrots rakstīja, no alkoholisma jau tu vari izārstēties, bet priecīgāks no tā nekļūsti, tikai neesi pillā, un pārējie pamana, ka esi kļuvis tāds kašķīgāks...

Turpinot tradīciju, ka šajā klabē uzskaitu manus milzīgos sasniegumus un aprakstu manu lielisko dzīvi, tāpēc mazliet par to labo, kas notika 2013. gadā.

2013. gadu uzsāku ar milzīgiem parādiem (kredītkartēs), biju bankām parādā apmēram 2000 latus (2800 eiro). Kāpēc? Jo kādu laiku nebiju strādājis (alkoholi + depresija), pēc tam strādāju darba vietā ar samērā niecīgu algu (man nebija citu opciju ārkārtīgi zemā pašnovērtējuma dēļ), kas patiesībā mani palēnām dzina arvien dziļāk parādos. Patiesībā tā parāda summa jau kādus gadus 5 man bija variējusi starp 400 -- 1000 latiem, vēl no maniem labajiem laikiem, kad samērā daudz pelnīju un neprātīgi tērēju, un tad tie labie laiki ļoti strauji izbeidzās un pietiks par šo.

Nu un 2014. gadu iesāku ar 0 latu parādu!!! Wīīī!!! :-))))

Jūtos daudz daudz labāk, jo tagad nav parāda negatīvo lietu:
1. jāmaksā procenti (~ Ls 30+ mēnesī vienkārši izlido pa skursteni)
2. tā milzīgā neatdodamības sajūta, jo tādu parādu nevar atdot ne no algas, ne no divām, ne no trijām algām
3. neko nevar nopirkt ar tīru sirdsapziņu -- katru pirkumu pavada nedoma: jo taču labāk būtu to iztērēto naudu lietojis parāda atmaksai; gala beigās sanāk, ka it kā algu saņem, bet naudas nav, darbs liekas bezjēdzīgs; tā kā mans prāts ir ļoti trausls un es esmu ļoti nervozs, šāds faktors saindēja visu manu dzīvi

Kā saka, aizņēmos svešu naudu uz laiku, bet jāatdod ta manējā un pavisam.

Nu šīs nepatikšanas ir pagātne un mana prāta dzīles brīvi apsver priekpilnīguma saulainās tāles.

Viens stresa avots no mana kakla nost.

manis vispār nav

P.S. visus šos gadus esmu pats sev kalis važas, licis sevi būros. es gribu būt brīvs. es gribu būt dzīvs.

P.P.S. bet vispār izsmēķēšu vēl vienu cīgu, iztīrīšu zobus un iešu gulēt, jo tā pa lielam ir poxuj, LOL

Ātri un man nesāpīgi, kopš šodienas esmu bez darba. Vēl viens posms dzīvē noslēdzies.

Redzēs, vai izdosies brīvos iekšējos resursus šoreiz pavērst personības progresa un attīstības virzienā.

Noskuvos, nomazgājos (aukstā dušā, bet tas nau būtiski, toties tas ir atsvaidzinoši), iztīrīju auskarus un caurumus ausīs ar kliņģerīšu tinktūru. Ieliku acīs kontaktlēcas — kaut kā labā acs šorīt niķojās.

Uzvārīju auzu pārslu putru — pilngraudu pārslas the best! — paēdu; aizgāju uz veikalu, nopirku sausmaizītes un pārslas un minerālūdeni.

Aptiekā — kliņģerīšu tinktūru (mani auskaru caurumi vēl joprojām nau nomierinājušies, iekaisuši mazliet, bet iet uz labo pusi).

Nopirku optikas veikalā kontaklēcas un šķidrumu, tā ka vēl mēnesi es varēšu redzēt bez brillēm. Gribēju jau pirkt manaslecas.lv, bet... iestājās tas bzinkš par Seymour Cray, iegāju pirmajā optikas veikalā pa ceļam un nopirku lēcas un šķidrumu. Jaukā jaunā sieviete vēl man lūdza izvēlēties starp 3 šķīdumu veidiem — ārprāts, nu es taču enīvej nevaru izdarīt apzinātu izvēli par tiem! — tāpēc palūdzu to, kas plauktā stāvēja vistuvāk.

Tirgū nopirku citronus; gribējās arī ķiršus un zemenes, bet... sapratu, ka tas ir bezcerīgi un bezjēdzīgi, tāpēc nepirku. Pasmaidīju un nepirku :-)

— — —

Pusdienas kebabos — Kebabs Fix — kaut arī viņiem frī kartupeļi nau tik garšīgi kā Sultan kebabos, tomēr... ir vienalga patiesībā. Tagad tepat arī sēžu ar to savu ļaptopu un klabierēju šo pukstu... ai, viss vienalga. Vieglāk, ērtāk, trulāk taču ir paklabināt, nekā domāt...

Protams, būtu čoināk, ja es te tagad rakstītu kaut kādas programmas, kuras pēc tam cilvēkiem uzlabotu dzīvi... bet nu tā nau.

Sanāk, ka es izklaidējos :-)

— — —

Meklēju dzīvei pamatni, platformu, kaut ko stabilu, vienalga, cik zemu — lai būtu uz kā apstāties; saprast; sākt domāt. Jo es nedomāju. Man bail domāt. Man liekas, ka viss, ko es izdomāju, tāpat nesanāks. Pārāk daudz asumpciju, pārāk daudz neskaidrību, pārāk daudz tukša fufeļa.

Ir jau idejas, kā darīt, viss man ir zināms... bet vēl joprojām man nau laika, nau laika, nau laika!!! Kaut arī laiks ir — Tagad un Te! Mierīgi var darīt visu, ko vēlos :-)

Bet nesanāk :-) Kā Fredis un Ufō teica, ka ir cilvēki, kuriem nesanāk! :-)

— — —

Lasu — akdies, es taču nespēju lasīt — šķirstu grāmatiņu par "domāšanu ar azartu".

— — —

Ir maza problēma, kas man neļauj būt pilnīgi laimīgam. Ir plkst 14.55, es neesmu darba vietā un nemaz negribu tur šobrīd atrasties. Neviens man nau zvanījis; visi ir tik toleranti un demokrātiski mums tur, ka man pilnīgi žēl čakarēt tos cilvēkus. Vienalga, vai čakarēju apzināti, vai neapzināti — fakti jau no tā nemainās — manis tur nau... Bet par šo es vairs nedomāšu — tur visi ir gudri cilvēki, lai pieņem lēmumu — es to pieņemšu ar smaidu sejā :-)

Eži, viņi ir slinki putni, bez spēriena nelido. Eži vispār nelido, ja kas. Tāpat kā pingvīni. Kaut kur redzēju karikatūru, kur pingvīni sēž lidmašīnas pilotu krēslos, bet mazs puisītis saka tētim: "bet kā, tu taču teici, ka pingvīni nelido" — nu, vai kaut kā tā! Tātad, — lido!

— — —

Visu šo šīzu tomēr esmu izlēmis izveikt skaidrā prātā. Jo... ar akoholu ir jautri, bet... mazdūšīgi! Nojūgties skaidrā prātā ir čoināk. Būs ilūzija, ka pats visu tā biju iecerējis un paveicis.

— — —

Ak, uzrakstīju šo un sapratu — es tomēr esmu laimīgs :-) Es esmu paēdis. Man nekas nesāp. Es smaidu :-)

— — —

Forši ir tas, ka viss manās rokās — vismaz man ir tāda ilūzija. Kā izdomāšu (again: domāt), kā izdarīšu, tā būs!

— — —

Tā, apnika te sēdēt. Ārā jauka diena — līdz darba vietai ir 10 minūšu gājiens, tas ir kaifs tik jaukā dienā — un... atnācis darbā, uzrakstīšu kaut kādus kōdus! Jo vispār šodien visu jau izdarīju — iepirkos, paēdu, padomāju par savu dzīvi — sapisto un velto :-)

— — — 

Es esmu brīvs :-)