No CH3CH2OH → No cibiņ-writing... Ja nu vienīgi bišķiņ.
Kopš nedzeru alkoholus (kāds pusotrs mēnesis jau), vairs nerakstu še praktiski neko.
Alkoholus nācās atmest. Paģiras kļuva pārāk mokošas, pārāk mokoši bija sākt katru rītu slimam, pārāk mokoši bija katru dienu gaidīt brīdi, kad varēs iedzert. Un reāli sāka zust domu skaidrība, vai vismaz bija tāda sajūta, ka zūd.
Domas kaut cik attīrījās apmēram pēc mēneša nedzeršanas. Bet nu izrādījās, ka esmu patups, haotisks un nemotivēts arī bez akohola, tā ka tādā ziņā viss kārtībā, var atspringt.
Nekādas apņemšanās nav, nekādu principiālu iebildumu pret alko nav, bet nu man kļuva par grūtu. Vecums varbūt. Gaļas mētelis nonēsājas pamazām, funkcionē arvien sliktāk, irst un sabrūk.
Uz šmigas pudelēm — un uz mazās, šovakar (šodien/šorīt/utml.) pirmās, un, protams, vienīgās glāzītes — jau nekad nav virsū rakstīts “Dzerot šo dzērienu, rīt tev būs slikti, tu jutīsies slims, neizgulējies, tev sāpēs galva un būs mokoši jāvemj.”, kaut gan varbūt derētu tādus uzrakstus uzlikt; bet nav jau nekādas vajadzības un nozīmes to darīt, jo attiecīgos eksperimentus un secinājumus katrs var izdarīt pats.
Nu, un manai jau tāpat praktiski neesošajai ārpusģimenes un ārpusdarba sociālajai dzīvei laikam ir pavisam polārlapsa iestājusies līdz ar alkohola strauta izsusēšanu.
Interesanti, kad atkal atsākšu lietāt grādīgo?
Darbs... nav. Nesen saņēmu pirmo bezdarbnieka pabalstu kopš aiziešanas no darba vasarā, un tas mani izglāba no bankrota. Biju arī intervēties un ir iespēja, ka nākamnedēļ sākšu strādāt (tā solīja, bet līgumu vēl neesmu parakstījis). Kā jau parasti, par biroja programmētāju vulgaris. Un tas mani atkal galinās nost, jo es neesmu radīts 9-17 darbam (un arī cita veida sistemātiskam vai nesistemātiskam darbam nē), bet nestrādāt UN ēst UN samaksāt rēķinus nav iespējams. Es vēl tā īsti neesmu atguvies no iepriekšējā darba... Varbūt būs labi. Esmu tomēr mainījies kaut kādā ziņā, es jūtu, ka esmu mainījies, laiks mani maina. Jebkurā gadījumā, man nav iespējas neatsākt strādāt, jo mana nauda ir beigusies, un pabalsts jau arī drīz beigsies, kas gan ir daži mēneši. Lamatas un sprukas, priecājies un izbaudi.
Par pusslodzes darba iespēju intervijā pat neiepīkstējos apjautāties, jo potenciālā darba devēja pārstāvji parasti rāda dīvainas acis, par to izdzirdot vien... Neah, nav vērts pat prasīt. Been there done that.
Kā pa taisnu un platu šoseju vēl vienmēr mierīgi stūrēju es manu mūžu uz laimības saulaino tāli.
Alkoholus nācās atmest. Paģiras kļuva pārāk mokošas, pārāk mokoši bija sākt katru rītu slimam, pārāk mokoši bija katru dienu gaidīt brīdi, kad varēs iedzert. Un reāli sāka zust domu skaidrība, vai vismaz bija tāda sajūta, ka zūd.
Domas kaut cik attīrījās apmēram pēc mēneša nedzeršanas. Bet nu izrādījās, ka esmu patups, haotisks un nemotivēts arī bez akohola, tā ka tādā ziņā viss kārtībā, var atspringt.
Nekādas apņemšanās nav, nekādu principiālu iebildumu pret alko nav, bet nu man kļuva par grūtu. Vecums varbūt. Gaļas mētelis nonēsājas pamazām, funkcionē arvien sliktāk, irst un sabrūk.
Uz šmigas pudelēm — un uz mazās, šovakar (šodien/šorīt/utml.) pirmās, un, protams, vienīgās glāzītes — jau nekad nav virsū rakstīts “Dzerot šo dzērienu, rīt tev būs slikti, tu jutīsies slims, neizgulējies, tev sāpēs galva un būs mokoši jāvemj.”, kaut gan varbūt derētu tādus uzrakstus uzlikt; bet nav jau nekādas vajadzības un nozīmes to darīt, jo attiecīgos eksperimentus un secinājumus katrs var izdarīt pats.
Nu, un manai jau tāpat praktiski neesošajai ārpusģimenes un ārpusdarba sociālajai dzīvei laikam ir pavisam polārlapsa iestājusies līdz ar alkohola strauta izsusēšanu.
Interesanti, kad atkal atsākšu lietāt grādīgo?
Darbs... nav. Nesen saņēmu pirmo bezdarbnieka pabalstu kopš aiziešanas no darba vasarā, un tas mani izglāba no bankrota. Biju arī intervēties un ir iespēja, ka nākamnedēļ sākšu strādāt (tā solīja, bet līgumu vēl neesmu parakstījis). Kā jau parasti, par biroja programmētāju vulgaris. Un tas mani atkal galinās nost, jo es neesmu radīts 9-17 darbam (un arī cita veida sistemātiskam vai nesistemātiskam darbam nē), bet nestrādāt UN ēst UN samaksāt rēķinus nav iespējams. Es vēl tā īsti neesmu atguvies no iepriekšējā darba... Varbūt būs labi. Esmu tomēr mainījies kaut kādā ziņā, es jūtu, ka esmu mainījies, laiks mani maina. Jebkurā gadījumā, man nav iespējas neatsākt strādāt, jo mana nauda ir beigusies, un pabalsts jau arī drīz beigsies, kas gan ir daži mēneši. Lamatas un sprukas, priecājies un izbaudi.
Par pusslodzes darba iespēju intervijā pat neiepīkstējos apjautāties, jo potenciālā darba devēja pārstāvji parasti rāda dīvainas acis, par to izdzirdot vien... Neah, nav vērts pat prasīt. Been there done that.
Kā pa taisnu un platu šoseju vēl vienmēr mierīgi stūrēju es manu mūžu uz laimības saulaino tāli.