Trešdiena: dziļi intensīva diena citādāk jo bez pauzes pirms tam
Otrdiena bija intensīva diena, un izdomāju, ka trešdiena arī tāda varētu būt. Viss kā parasti, bet. Kā jau saka internetos, nebija intensīva, jo nebij pauzes. TB, tā es biju iedomājies, tā man likās, little did I know. Vārdu sakot, parastā dzīvīguma no rīta nebija, nebija tāda "rush". Bet. Bet. Šodien nekaitināja Rīgas centra automašīnu troksnis, šodien nekaitināja kondicionētāju troksnis birojā. VISPĀR NEKAS NEKAITINĀJA. Tā parasti nav. TB, nebija spilgtuma, BET arī NEKAS NEKAITINĀJA un NENOSPIEDA. Man tā nebija bijis es nezinu, nu, ... VIENMĒR tb NEKAD? /gadus 10/ Tad tā nedepresīvie cilvēki jūtas VISU bļe fakin LAIKU!?
tas darbojas
wow
nezinu kā, nezinu, cik ilgi, bet nu wow,
P.S. Kaut kad jāizrakstās par skriešanu, slinkums daudz rakstīt, bet nu īsumā ir tā, ka skriešana nepalīdz, skriešana pret depresiju ir tāds plāksterītis uz īsu brītiņu, visi tie pus- un maratōniņi un 5 km un MDEBILF* utt. Ir OK, bet īstenībā pa lielam fufels. Skrējieni ir tāds endorfīnu "hits", uz to brīdi tas depri atslēdz, bet pēc brīža endorfīni beidzas un Mrs. D ir atpakaļ, pat ar papildus spēkiem, vārdu sakot, pēc manas pieredzes ar skriešanu no Mrs. neaizbēgsi. Ideōlōģiski punktu manai skriešanai aizrautībai pielika intervija ar vienu Krievijas kosmonautu, kur viņam pajautāja, cik km jūs no rītiem skrienat? Viņš atbildēja, kādus 2 vai 3, neesmu jau zirdziņš, lai skrietu gabalus, parasti no rītiem bišku paskrienu un pēc tam daru parasto standarta rīta rosmi (BET! Katru rītu. Rīta rosmi. Svaigā gaisā.) un viss. Dažus mēnešus pēc intervijas viņš tika atzīts par fiziski derīgu un un aizlidoja kosmosā (kosmosa speišip-kuģī).
P.P.S. Patiesībā, nekam vairs tā īsti nav nozīmes [izņemot manu personīgu fizisku diskomfortu, sāpes, garlaicību, nogurumu]. Kaut kādas domu driskas, pseidosaprātīgas reakcijas uz ārējiem kairinātājiem, vārdiem čatiem un frāzēm. Vai tu vari nomirt vēl dzīvāks par mirušu? VAINAS APZIŅA birch "ne zariņa nenolaizu" please?
* MDEBILF === My Daughter's Ex Boyfriend I'd Like to Fuck (c)![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
metalpostcard & mala
tas darbojas
wow
nezinu kā, nezinu, cik ilgi, bet nu wow,
P.S. Kaut kad jāizrakstās par skriešanu, slinkums daudz rakstīt, bet nu īsumā ir tā, ka skriešana nepalīdz, skriešana pret depresiju ir tāds plāksterītis uz īsu brītiņu, visi tie pus- un maratōniņi un 5 km un MDEBILF* utt. Ir OK, bet īstenībā pa lielam fufels. Skrējieni ir tāds endorfīnu "hits", uz to brīdi tas depri atslēdz, bet pēc brīža endorfīni beidzas un Mrs. D ir atpakaļ, pat ar papildus spēkiem, vārdu sakot, pēc manas pieredzes ar skriešanu no Mrs. neaizbēgsi. Ideōlōģiski punktu manai skriešanai aizrautībai pielika intervija ar vienu Krievijas kosmonautu, kur viņam pajautāja, cik km jūs no rītiem skrienat? Viņš atbildēja, kādus 2 vai 3, neesmu jau zirdziņš, lai skrietu gabalus, parasti no rītiem bišku paskrienu un pēc tam daru parasto standarta rīta rosmi (BET! Katru rītu. Rīta rosmi. Svaigā gaisā.) un viss. Dažus mēnešus pēc intervijas viņš tika atzīts par fiziski derīgu un un aizlidoja kosmosā (kosmosa speišip-kuģī).
P.P.S. Patiesībā, nekam vairs tā īsti nav nozīmes [izņemot manu personīgu fizisku diskomfortu, sāpes, garlaicību, nogurumu]. Kaut kādas domu driskas, pseidosaprātīgas reakcijas uz ārējiem kairinātājiem, vārdiem čatiem un frāzēm. Vai tu vari nomirt vēl dzīvāks par mirušu? VAINAS APZIŅA birch "ne zariņa nenolaizu" please?
* MDEBILF === My Daughter's Ex Boyfriend I'd Like to Fuck (c)
metalpostcard & mala