Pagājušpiektdien bija darba vietā viskautkādas figņas, piektdienas vakarā pa ceļam no darba mazliet (~150 gr 40% baltkrievu balzāma no Mego) iedzēru alkoholus un pārdega visi sociālie drošinātāji, nekur neaizgāju piektdienas vakarā kur gribēju un biju arī apsolījies būt, izslēdzu mobilo telefonu un visu piektdienas vakaru, sestdienu, svētdienu skatījos Youtube visādas dokumentālās filmas par tehniku un Mythbusters. Sestdien apēdu sauju izmērcētu sadīgušu zirņu, svētdien izvārīju griķus, olu, uztaisīju mazliet salātus un to tad arī apēdu. No dzīvokļa sestdien/svētdien vispār neizgāju, sestdien/svētdien arī neizsmēķēju nevienu cigareti un neiedzēru ne malku alkohola.

Šorīt izejot uz darbu bija tāda slābana sajūta, viss likās tik liels, pusdienu komplekts Kebabā Fix likās pārmilzīgs un neapēdams. Kāpēc jāēd tik daudz?

Ir tādi laika periodi dzīvē, kurus gribētos tā rūpīgi ar skalpeli izgriezt laukā un noslēpt zem akmens.

Bet vispār šodien jau sāk atlaist pamazām. Laikam kaut kādos apziņas kambaros vēl nav izsīkuši rezerves drošinātāju krājumi...

Atvaļinājums ir rokas stiepiena attālumā, pa divarpus nedēļām kaut kā jāsastiķējas kopā. HVZ, varbūt vienkārši brutāli kādas 10 dienas noplostot ar alkoholiem... ilgākais laiks, ko esmu plostojis, bija 5 dienas, pēc tam jutos dīvaini tukšs un tīrs. Bet nu tā atiešana gan bija nepatīkama toreiz.

Iegāju Rimi, gribēju nopirkt čipšu paciņu. Gandrīz vai sarīkoju katastrōfu uz līdzenas vietas. Jo paņēmu čipšus, tad izdomāju, ka aliņu vienu arī vajag (cēsu premium pinti pa Ls 0,45). Un griķus un olīves un pilnas rokas (jo vienai čipšu pakai groziņu neņēmu) vēl citu garšīgu lietu. Sapratu, ka man vajag groziņu, spiedu pirkumus pie krūtīm un ņēmu groziņu pie kases, un ar elkoni aizķēru vienu sievieti (patiesībā viņa nez kādēļ pēkšņi griezās un aizķēra mani), miljards nevienam nevajadzīgu atvainošanos, tad es sāku likt preces groziņā un olīvju burka ar blīkšķi izkrita, bet nesaplīsa, jo vispirms uzkrita man uz kājas, tikai pēc tam uz grīdas flīzēm.

Cik gadi jau nodzīvoti, cik pieredzes nav uzkrāts, bet tāpat tādas neveiklas situācijas gadās.

Beidzās jau labi, salikos grozā un vēl laimus un rukōlas salātus nopirku un sapņi piepildās.

— — —

Tāda pasūdīga drusku sajūta, jo vakar darbā biju plkst. 13, šodien plkst. 12.15. Un ne pirmdien, ne šodien neko nepadarīju (gandrīz), tikai lasīju internetus — habr.ru, dirty.ru, reddit.com, linuxjournal.com, nekur.lv, klab.lv/stats/latest.bml, bash.im, ithappens.ru, zadolba.li, rss agregators ar desmitiem fīdu. Tonna internetu jaunumu, bet pašsajūtas ziņā nekā jauna — vainas apziņa, tāds visaptverošs trulums, bailes no darba zaudēšanas. Šodiena vēl iezīmīga arī ar to, ka ļoti izteikti internetu atkarība šodien krietni pabojāja manas sociālās saites — vispirms ar kolēģi aizgājām pusdienās, taču es īsti nevarēju ar viņu parunāt, jo galva plīsa jau no internetiem; pēc tam otrs kolēģis spontāni saorganizējās mājās mazu darbiņu padarīt, savervēja citu kolēģi, vārdu sakot, jautrs mazs pasākums, taču es tajā nepiedalījos, jo biju iedomājies, ka uzkavējoties darbā kaut ko tomēr padarīšu LOL un vēl tāpēc, ka biju jau truls un nespriestspējīgs jau palicis no internetu lasīšanas.

Vispār šodien mani pārsteidza tas kontrasts, tā neiespējamība — jo bija nolijis lietus, viss tik zaļš un smaržīgs, es mierīgi būtu varējis izbraukt pie jūras, vai nu ar auto, vai ar velo, izvēdināties, atsvaidzināties, man tas neko nebūtu maksājis, jo auto bākā ir benzīns un velo ir darba kārtībā; taču izvēlējos internetu lasīšanu un alkoholu. Prāts ir apmaldījies un klīst maldu takas.

— — —

No rītdienas atkal limitēšu internetu lasīšanu. Pirms divām nedēļām man izdevās 4 dienas atturēties no sērgas, un bija manāms spriešanas spēju uzlabojums; redzēs, cik ilgi sanāks šoreiz.