Šodien ir tā diena, kad antidepresanti sāka darboties. Pagājušogad visu nogrāva alkoholi (kombinācijā ar AD), šogad alkoholu nav, tāpēc būs kaut kā citādāk, nekā pagājušogad.

Vārdu sakot -- tagad visi mani pašpārmetumi, plāni un to neizpildīšana, nespējas piecelties pašvērtēšana kā slinkums, kas jāpārvar -- sķiet tik acīmredzami muļķīgi.

Galvenais, ka šodien nav tās konstantās "noguruma", "negribēšanas", "negribu", "nevajag" sajūtas. Nav jau arī tā, ka jāmetas uzreiz salabot visu dzīvi un darīt visu, nē. Bet ir tā... normāli. Kas ir jauki.

Kā svaiga gaisa malks. Justies labi ir dāvana :-)

Nav jau tā, ka visu ņems un tūlīt salabos maģiskās zāļu ripiņas. Taču tās ļoti palīdz. Apmēram, kā ģipsis salauztai kājai.

Šodienas saruna ar valsts aģentūras darbinieci, viņa sāk:
-- (Aizkaitinātā tonī) Kas Jūsos visu laiku izraisa tādu smaidu?
-- Antidepresanti, kurus man izrakstīja psihiatre.
-- (Īsa pauze) Labi. (Seko lietišķa saruna.)

Varbūt kopā ar recepšu antidepresantiem šodien aptiekā nopirkt arī lubrikantu un izmeklēšanas cimdus? Nebrīnītos, ja šīs lietas pārdotu komplektā.

Nekad, NEKAD nelietojiet alkoholu kombinācijā ar antidepresantiem. SRSLY. I just did, 2 times. Domā, šmigas ietekmē noraujas jumts? Pamēģini šmigu ar antidepresantiem! Antidepresanti pastiprina alkohola iedarbību dīvainos veidos & vice versa.

Long story short, īsas ārkārtīgi intensīvas, impulsīvas darbības stundas, pēc kurām pamodos ar fragmentārām atmiņām par līdz absurdumam stulbu (? vai arī līdz absurdam patiesu) rīcību, kad kādam esmu kaut kaut ko solījis, kādai esmu kaut ko teicis, taču esmu darījis kaut ko pavisam citu.

Un tas viss ir bijis 100% "patiess", tikai patiesības definīcija alkohola + antidepresantu ietekmētās smadzenēs svārstās kā kompasa adata spēcīgu magnētisko lauku ietekmē.

Just don't. Or... Do and accept world in it's (your) full honesty, a lot of it.

Patiesībā... dari to. Paskaties, kas notiks. Norauj palagus, ieraudzīsi pasauli tādu, kādu tu to patiesi redzi. Bez sabiedrības uzvedības normu plīvuriem. Varbūt tad tu (es) beidzot attapsies. Vai arī nojūgsies pavisam.

Kur dabūt LSD un heroīnu? Ja tripot, tad līdz pat ieleju ēnaināki spožākajām vietām. I want to see it all. Tajā laika mazumiņā, kas man atlicis — kāda starpība, 1 mēnesis vai 50 gadi...

Bet nu — pietiks par subjektīvām "domām".

Uzrakstīšu par praktisko dzīvi, par zālēm, kuras dzeru ikdienā.

No rīta divas ripas: Anafranil un Wellbutrin.
Vakarā arī divas tabletes: Kventiax un Valdoxan. Un Mizaten (kamēr nav beigušās).

Rezultāti, mans subjektīvais viedoklis:
1) Valdoxan, Kventiax un Wellbutrin — pox, dzer vai nedzer, varbūt drusku labāk kļūst, bet tā pa lielam nejūtu neko.
2) Mirzaten un Anafranil — ojā, šo medikamentu iedarbību es jūtu, efektīvas zāles, skat. zemāk:

Vai zāles ir efektīvas? [ļoti] subjektīvi, divas no tām.

Sākšu ar Mirzaten: lieliskas miegazāles. Tipisks piemērs: es nekad mūžā nebiju nebiju spējis normāli aizmigt un izgulēties teltī, guļammaisā uz paklājiņa; taču šogad, "Labā Dabā": iedzēru pirms gulētiešanas vienu Mirzaten tableti un ļoti ātri aizmigu un cieši gulēju pat par spīti tam, ka pie pašas telts tika dzerts šnabis un skaļi runāts un nemaz nepamodos. Nav viss tik rožaini: Mirzaten miegs ļoti labi iedarbojas ar alkoholu iemigšanas brīdī, taču nākamajā dienā jūtos izgulējies, bet tāds kā ... stulbs? Grūti domāt, kaut kā tā.

Un turpināšu ar Anafranil. Ojā, šīs zāles iedarbojas, šīs ir nopietnas zāles. Pirmajā nedēļā 3 vai 4 dienas man bija milzīga "tuvojošās nelaimes sajūta". Pēc kādām 5 dienām pārgāja. Viens "gļuks", kas bija, bet nu gandrīz ir pāgājis: žāvas, kuru laikā ikri kļūst vāji un gandrīz ceļi saļimst, apmēram 5 reizes dienā, tiešām WTF sajūta — nožāvājies un gandrīz saļimsti, LOL. Un, ja jau aprakstīt, tad aprakstīt: "nevar beigt". Vārdu sakot, ne masturbējot, ne seksa laikā nevar sasniegt kulmināciju un ejakulāciju. Jā, erekcija ir, jā, seksu gribas, taču — nevar "beigt", lai kā arī gribētu un censtos.

Papildefekts: smēķēšanas nevajadzība. Grūti attēlot šīs izjūtas, taču, vārdu sakot, kopš dzeru antidepresantus, es smēķēju tabaku (MJ nekad īsti neesmu smēķējis) arvien mazāk un mazāk. Biju nosmēķējis jau apmēram gadu, ļoti regulāri un diezgan daudz (sarkanā LM paciņa 2 dienās), man patika smēķēt, "sita pa galvu". Taču tagad, kad dzeru antidepresantu tabletes, smēķēt... tā īsti negribas. Smēķēšana nesniedz agrāko baudu, kaut kā tā. Respektīvi, smēķējot it kā ir patīkami, taču nesmēķējot nevelk pēc nikotīna, tāpat ir pietiekoši labi/slikti. Pilnībā atmetis neesmu, taču ir dienas, vairākas dienas pēc kārtas, kad nesmēķēju, jo vienkārši neiedomājos par to.

Alkohols. Te ir divi punkti: 1) kopā ar Mirzaten alkohols pastiprina miegainību. 2) Neskatoties uz visiem antidepresantiem, man joprojām ļoti patīk iedzert un piedzerties, tas nav tā kā ar smēķēšanu. Īstenībā alkohols ir sācis iedarboties mazliet citādāk, it kā mazāk reibina, taču vēl tā atšķirība nav tik liela, lai es to spētu noformulēt.

Apkopojot augstākminēto, sanāk, ka es katru diennakti dzeru 4 dažādus antiderpesantus: Wellbutrin + Anafranil rītos un Kventiax + Valdoxan (+ dažreiz Mirzaten) vakaros. Whaaat? Seriously, waaat? Un nē, patiešām es nejūtu kaut kādu milzīgu optimismu un labsajūtu ikdienā!

Vai tiešām zāles nav risinājums... No otras puses, varbūt tieši pateicoties zālēm es biju spējīgs šos pāris mēnešus ierasties darba vietā saprātīgā laikā un vispār ierasties...

Only time will tell.

Hm, es gribēju paturpināt manu domu ar pārdomām par šokolādi un pārmērībām un mazumiņu un ... bet nepaturpināju. 4 alus pintes lika man rakstīt augstāk minēto, taču neļauj vairs turpināt. Tās nogādā mani un manas spējas tikai tik tālu.

Izskatās, ka mana depresuha ir pārgājusi. Garastāvoklis tagad bieži ir labs, gribas darīt lietas.

Objektīvs rādītājs — no rītiem atkal varu laicīgi piecelties un paspēt plkst. 10:00 būt darba vietā.

Gut!

Ripas tāpat turpinu dzert. It īpaši man patīk Mirzaten tablete vakarā, tā miegainības sajūta un ātrā aizmigšana ir super, man vairs nav paranojisku baiļu no gulēt iešanas un bezmiega :-)

Izskatās, ka antidepresanti tomēr sāk iedarboties, jo šorīt pamodos un piecēlos laicīgi, darba vietā ieradīšos ap 8:45, kas ir ļoti OK.

Un dīcu vairāk tā kā pēc inerces, jo vairs nav tās bezcerīgās bezdibenī krišanas sajūtas, ir tāds vairāk miers un rāmums prātā.

Vakarā paredzēta spēlēšanās ar mātes platēm, procesoriem un vadiņiem, izskatās, ka man būs/ir divas rakstāmmašīnveidīgas kastes. Viena jau ir, par otru — šovakar raudzīšu ko sastellēt, pēc tam jāsadabū USB-veidīga Wi-Fi karte un varēs mēģināt uzlikt Ububu linuku. Vingrinājuma mērķis gan īsti nav skaidrs, jo — ko gan mūsdienās var pasākt ar 1,5 GHz vienkodola procesoru, pie tam stacionārajā kastē.

PIrms dažām dienām atkal apmeklēju galvas dakteri, manam antidepresantu kokteilim (Wellbutrin + Piracetam + Fluanxol + Mirzaten) pievienojās vēl divas zāles: Valdoxan un Kventinax.

Un vakar pēc apmēram 3 nedēļu “bedres” garastāvoklis pēkšņi kļuva labs, atlaida vaļā! Tik lieliska sajūta, atkal gribas dzīvot, atkal varu piecelties no rīta ^___^
Sajutos atkal “kā baltais cilvēks” :-)

Tik forši ir atnākt uz darba vietu plkst. 8:50 un jau 17:10 būt brīvam :-) Vakar pēc darba aizgāju uz frizētavu, mati atkal ir īsi un smuki, akurāti :-)

Cerams, ka šoreiz tie ir antidepresanti, kuri sākuši iedarboties, nevis parastās garastāvokļa svārstības!!!

UPD. Tikko — plkst 8:04 pēc Latvijas laika jeb 5:04 UTC — bija vasaras saulgrieži. Šogad nekādus rituālus neveicu, jo banāli palaidu garām. Jeb veicu gan — ēdu vārītus zirņus un olu un rakstīju cibā -_-

ievēroju šodien vaikalā Elvi, ka uz cenu zīmēm ir norādīta arī cena eiro

visādi citādi nekas īpaši nenotiek, man izrakstīja 4 veidu tabletītes un tā nu es esmu sācis lietot antidepresantus — es tā saprotu, ka efekts iestāsies apmēram divu nedēļu laikā