Negulēju visu nakti. Izdzēru -.5 jāgermeistari. Fāk, cik grūta būs šodiena, darbadiena. Pašsabotāža izdevās.

Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka “The problem is not to find the answer, it's to face the answer”

Tagad... kaut kā tikt cauri šodienai bez nopietniem zaudējumiem. Ahh.

Tomēr. Dzeru zaļo tēju un tā ir TIK GARŠĪGA! un Infected Mushroom ir tik skanīga mūzika! Ir, ir dzīvei plusi tomēr, par spīti visam un jebkam un man pa-šam!

mana rīcība šajās dienās ir bijusi absurda un pašiznīcinoša

jocīgi un nepraktiski

kaut kādas trepītes no šīs bedres gribētos atrast

nu, kaut vai sākt ar to, ka šodien darba vietā nelasīt internetus... vai tas maz iespējams?

tāda jobana nomāktība/garlaicība/nomāktība/bailes/satraukums

iededzu cīgu

ielogojos darba serverī, sudo su, pārčekoju, vai vakar saceptais backup skripts izpildījies veiksmīgi

konsole komfortē mani, ierastā komanda $ alias la="ls -lah" (ja neesmu paslinkojis pirms tam "sudo yum install mc")

dūmi ekrāna fōnā, jauna sieviete manā gultā (viss šķīsti, runa šoreiz ir par gulēšanu kā naktsmieru) aiz monitora tik nomierinoši miegā mazliet šņākuļo ^_____^ tā parasti nav

skripta log's vēsta, ka izpildījās veiksmīgi

sāku ar nagiem plēst laptopa taustiņus, bet neizplēsu, apturēju sevi, brīdi sajutos kā pērtiķis ar granātu rokās

dzeru ūdeni, kgan vēl leckapī ir 2 aliņi


ir 05:08 no rīta

jūtos labi

drīz parubīšos, tad atnāks rīts ar salātiem ar krējumu un panikas lēkmi, ar alkoholu, ar skaļu mūziku, lai tikai es spētu iziet uz ielas

es neraudu, es zinu ka tā būs, ka tā bijis tik daudz reižu, ka tā ir mana dzīve, ka nekas, nekas nemainīsies

es esmu tik laimīgs, kad dabūju manā dzīvē tos labos, patīkamos brīžus

asara noritēja pār labo vaigu un ierasti klusiņām pie sevis nobļaujos "fuck, fuck, fuck, fuck, fuck, fuck, fuck"

Racionālais prāts man pateica, ka iet uz darba vietu ap pieciem vakarā, un ja vēl nav nekādas īpašās vēlēšanās strādāt, ir absurdi un stulbi. Un vēl tas stulbais labās acs plakstiņš raustās. Aiziešu sestdien.

Tā vietā padarīšu mājās darāmos darbus, ielikšu mazgāties drēbes, izvandīšu sakārtošu kādas pāris kastes.

Un vēl vajag nevis panikot, bet patiešām padomāt un saplānot tuvākās dienas.

Pašsajūta ļoti laba /detaļas vēlāk, tagad duša un putra gaida/ :-)

Apmēram kā šajā youtube klipiņā: YouTube - Tune for Two (2011). Tidītiriri. Tirītiriri. Manamanam. Kaut kā tā.

Es neskaitos — tāpēc ka es neko nedaru.

— — —

Nu, šovakar aizbraukšu pie ex, izjaukšu mēbeles, tur būs neliels haoss kādas dienas, kamēr atradīšu transportu (zip.lv FTW, tur pilns ar transporta sludinājumiem), lai pārvestu. It kā jau varētu to darīt dažas stundas pirms pārvešanas, bet... tad es nekad nepārvedīšu, jo tad tā jau ir sarežģīta problēma, un tādas es risināt nemāku.

Vēl jau ir cilvēki, kas ļoti labprāt paši visu izjauktu manā vietā, bet ... man te pēdējā laikā baigais DIY... nu... kinda. Tāpēc tā.

Vēl jo vairāk tāpēc, ka pirmdien sadzēros, un piezvanīju ex, ka šodien braukšu jaukt mēbeles. Nu, un mainīt viedokļus ir apnicis. Kā sarunāju, tā būs. Nu un, ka absurdi? Kas manā dzīvē nau absurds pēdējā laikā? :-)

— — —

Rīt no rīta autiņu aizvedīšu atstāšu servisā, tad jau redzēs, kas no tā visa sanāks. Tehniskā skate tāpat rīt beidzas, un kur tas auto būs atstāts, tur arī paliks, vai nu tiks salabots, vai kā savādāk.

Asinīs /smadzenēs!!!/ gandrīz vairs nau reibuma.

Un tagad — vēl viena krūze tējas... jau vēsas... un vēl viens raksts Ir—ā (par smakām)...

Un tad kā ar seju pret asfaltu — reālā dzīve... tas plāniņš, kas nosprausts, ... un kas tiks izdarīts. Tik niecīgs... bet tik, ziniet, reāls bļe.

Tas viss ir tik smieklīgi, tik jocīgi, tik absurdi... Kā teica filmā Fight Club: "You have to give up. You have to give up.".

Man jāpadodas. Tikai sasniedzot zemāko punktu — pavērsies ceļš uz augšu. Bet ceļa uz augšu nau — skat. te kaut kur tekstu par self-improvement neiespējamību. Es neko nesaprotu. Esmu šaubās un izmisumā.

Bet es tikko pasmaidīju :-)

Paradoksāli ir tas, ka to visu iepriekšējā pukstā izfantazēto (un arī visos iepriekšējos pukstos arīdzan)... es varētu izdarīt bez psihošanas un atlūgumiem. Paēst pusdienas, pasēdēt mazliet parkā, nomierināties, atnākt šeit mierīgs un vienaldzīgs...

Un sākt, Tagad un Te. Pilnībā atdoties liktenim. Katrs mazais solītis pareizajā virzienā, katras 5 minūtes, ko veltu nevis paššaustīšanai, bet dodu uz āru, daru kaut ko lietderīgu — tas viss mani mazliet pavirzītu pareizajā virzienā.

Aizmirst par visiem citiem — viņu nau. Internetu nau. Nekā nau. Esmu es, teksta redaktors un pāris rindiņas kōda. Pārējās pasaules nau. Šobrīd pārējās pasaules nau — par pārējo pasauli domāšu citreiz.

Atmest bailes. Starp citu daļēji jau esmu atmetis, pirms kāda laika man šādas domas par to, cik drausmīgi neefektīvs es esmu un ka mani atlaidīs un vispār viss būs slikti — vispār izraisīja roku drebēšanu un panisku vēlmi iedzert. Bet tagad — kaut kā vienalga.

Novest visu līdz absurdam un noticēt tam.

Un galvenais: visu laiku smaidīt :-)