Tas Brīvības ielas troksnis, kas pa atvērto logu ienāk istabā, ir vienkārši brutāls.

Te viss ir daudzreiz skaļāk — pat lietus vakar lija skaļāk, nekā manās iepriekšējās dzīves vietās. Auto, tramvaji, autobusi, trolejbusi, motocikli — skaļi un nepacietīgi!!!

Mani šis anti-klusums nomierina, tas vienkārši izslauka no galvas visas klusās, nesvarīgās domiņas.

Man patīk. Vai nu izturēšu un kļūšu labāks, stiprāks — var arī salūzīšu un aizbēgšu. Te vidusceļa nau, te nau vietas pukstēšanai un bezgalīgai prokrastinēšanai.

— — —

Tas nau troksnis. Tas ir dzīvības pulss.

Tātad, par vakardienas pāvākšanos, īsi, konspektīvi. Jo jūtu, ja neuzrakstīšu tagad kaut ko, tad vispār nekad. Un mani kaitina nepadarītie darbi.

— Pārvācos uz Brīvības ielu. Man ļoti palīdzēja G. — gan fiziski, gan arī morāli. Vakar biju nervozs, patīkami, ka varēju paskatīties uz mierīgu cilvēku. Tomēr jūtos neērti, ka tā izmantoju G. Ja lasi šo, tad zini: drīksti izmantot arī mani :-)

— Parkojoties saskrāpēju automašīnai kreiso aizmugurējo spārnu (60cm švīka) un priekšā labajā pusē bamperi (plaukstas lieluma pavasaris nospiedums) :-( Vēl sāpīgāk tas ir tāpēc, ka 1) man tā nekad nebija gadījies 2) nu tajā konkrētajā vietā saskrāpēt mašīnu varēja tikai pilnīgs idiōts )-:

— Paēdām vakariņas kopā ar G. un mazliet parunājām — nu, es atkal runāju par daudz un pārāk ilgi naktī... Saruna bija interesanta, man patika. Ceru, ka parunāsim vēl ne reizi vien — tikai mazākas spriedzes apstākļos — bet varbūt es biju vienīgais, kurš saspringa (-:

— Nakšņoju Brīvības ielā. Gulēju labi. G. man pieteica iegaumēt, kas sapnī rādīsies, jo tā būs dzīvot jaunajā vietā. Sapnī redzēju, ka guļu gultā un tad pēkšņi pamazām mani kā dzeltena želeja pārsedz skaņa (patīkama sajūta). Nu... tā arī dzīvošu, pa želeju.

Tik labi, ka somā atradās nomierinošā līdzekļa “Persen” plāksnīte — tas nedaudz palīdz (-:

* Nu labi, tāpat jau abi aizmugurējie spārni un abi bamperi bija kaut kad jāpārkrāso, jo spārni ierūsējuši un bamperi apskrambāti, tā ka patiesībā nekāda dižā skāde nau. Bet vienalga sāp sirsniņa par to... Galvenokārt tāpēc, ka tas autō ir tikai 1/2 mans un patiesā īpašniece patiešām nepriecāsies par tām švīkām, man tā kremt, ka apbēdināšu viņu. Eh! Nu, es jau zinu, kā mēģināšu atlīdzināt ar labu — jo runa jau nau tikai par naudu. Nu gan jau kaut kā ^_^

** Ir jau viegli būt optimistam, kad viss ir labi. Tagad man ir iespēja pavingrināties būt optimistam arī tad, kad viss nau rozēm kaisīts :-) Izskatās, ka šobrīd sāk sanākt (-: