Šodien pirmo reizi mūžā biju pie LORa (otolaringologa). Kreisais stereokanāls bija palicis pavisam kluss, un dzīve mono skaņas pasaulē ir interesanta tikai pirmajā nedēļā. Nu lūk, dakteris paskatījās, māsiņa izskaloja man ausis, stereodzirde atgriezās. Parasts sēra korķis, neko darīt nevajagot. Faktu vācelītē ieliekamās datu vienības: biju iestādē Via Una poliklīnika Katrīnas dambī 10 (tieši šajā because of reasons) pie daktera Audera. Cik maksāja, nezinu, vizītes maksu sedza mana apdrošināšanas polise un kvīts šobrīd nav pa rokai.

Man te tā padaudz ierakstu par to ka viss-ir-slikti-ar-mani bla bla bla.

Tas atgādina situāciju, kad cilvēks visu laiku dīc, ka sāp zobs, bet pie zobārsta neiet, pat uzklausot padomus un ieteikumus. Liek klāt zobam krustnagliņu un brīnās, ka nepalīdz. Iedzer alkoholus, kuri uz brīdi noņem sāpes, bet nākamajā rītā sāpes ir kopā ar paģirām.

Inuff/pietiks. Šonedēļ lūza vadzis pavisam, sapratu, ka pats galā netikšu.

Izrunāju lietas ar ģimenes ārsti, sāku lietot kapsulas "Adaptol" (aktīvā viela mebikārs). Ir paredzēts arī citu speciālistu apmeklējums.

Zināmu laiku jau var "sisties ar galvu pret sienu" un "visu pats" un "visu varu", bet tas sāka kļūt gluži vienkārši garlaicīgi un nepraktiski.

Ārsti ir forši, viņi daudz ko zina un saprot :-)