Wednesday, May 8th, 2013

Time

Event

11:04p

once again zaibal-gain (lai atskaņa būtu) Šodien es sevi zajebal. Deja vu. Esmu nostrādājisizturējis pārbaudes laiku, man piešķīra veselības apdrošināšanu, pagodināja ar ekskursiju pa biroja skaistajām telpām iepazīstināt ar daudzajiem interesantajiem projektiem, uzņēmums ir uzsaucis dalību Nordea maratonā, šodien piešķīra skaistus t-kreklus ar logo, taču man iet ciet, es nevaru pastrādāt, nevaru no rītiem piecelties, un ... un man liekas, ka arī šoreiz nebūs. Pašiznīcināšanās programma smadzenēs ir ieslēgusies. Visums ļoti smieklīgā veidā lēnītēm tiek no manis vaļā, ļoti ekonomiskā veidā, izmantojot man kā ieroci pret mani pašu. Iepisu vienu aliņu, tūlīt vēl vienu, un tad kaut kad gulēt un rīt kārtējā humordiena — mana personīgā mikropastardiena. Jo šī pasaule ir neērta neērta neērta neērta vieta (man), un ... nu un neko. Kā ir, tā ir. Planētas griežas ap sauli, blakus istabā ritmiski pārojas jaunieši, plaukst koki un viss iet savu gaitu. Atslābinies tik un vēro, baudi skaistumu ^____^ Es gribētu, lai man smadzenēs nomirtu dažas daļas: 1) tā daļa, kas visu laiku grib lasīt internetus; 2) tā daļa, kas visu apšauba un secina, ka nekas nesanāks. Ja šīs daļas nomirs, tad no manis pāri nepaliks gandrīz vispār nekas, kādi 60 kilogrami sīkstas un kaulainas gaļas tikai. Ko es no šīs dzīves gribētu, kādu dzīvi es gribētu? Es nezinu. Dzenos tik pēc mirkļa baudām, brīžiem, kad ir silti un labi, brīžiem, kad nav jādomā un jāplāno... Un tie, kas nezin ko grib, dabū vai nu neko, vai arī to, kas paliek pāri. Man liekas, ka ar galvu ir tāpat kā ar zobiem — ja zobs sāp, tad pat vislabākie draugi nevar palīdzēt, sāpes novērst var tikai zobārsts. Ar zobiem tas ir elementāri (lol, nē, ilgs laiks pagāja, kamēr atradu sev labu zobārsti), bet ar galvu kaut kā sarežģītāk, nevar saprast, pie kā iet, ko darīt, un vai vispār vajag darīt, un tā. Cipariņš statistikā, viss kā pēc grāmatas, un nekas vairāk. Saņemties, jā? Kad tev sāp zobs, saņemies, izdari tā, lai nesāpētu :P Ak, es taču visu zinu, zinu, saprotu, bet kāpēc nedaru tā, kā vajadzētu? Kā ir, tā ir. Vispār cilvēka domas, cilvēka "ego", manuprāt ir pārvērtēti, jo svarīgi jau ir tikai ārējais, fiziskais, redzamais, dzirdamais. Jo nevar viens cilvēks iekļūt otra cilvēka sajūtās, nekad. Vispār šajā (manā) pasaulē vienīgā īstā, reālā lieta ir fiziskas sāpes. Tās es asi izjūtu, tās ir īstas, tās prasa nekavējošu rīcību, es nepanesu sāpes. Nu, un noslēdzot šo vakaru (jo mana otrā alus bundžiņa iet uz beigām un arī cigaretes galīgi vairs neiegriež — nav vērts naudu pa tukšo kūpināt vairs). Es vēl joprojām kaut kā nespēju pieņemt domu, ka sabiedrībā daudzi cilvēki patiesībā darbojas ar negatīvu lietderības koeficientu. Kaut gan radioelektronikā tas ir pašsaprotami, tur pastiprinātājos ar nolūku ievieš negatīvo atgriezenisko saiti, lai novērstu pašuzbudināšanos (jā, ir tāds termins, kādreiz, kad biju zinātkārs un aktīvs, pastudēju arī to). Patiesībā poxuj par citiem negatīvā lietderības koeficienta cilvēkiem, nepieņemama man ir doma, ka lūk arī ES esmu cilvēks ar negatīvu lietderības koeficientu. Nespēju to pieņemt. Nespēju to sajust un saprast un būt laimīgs pats ar sevi. Un tā pavisam rezumējot: neko no augstāk rakstītā es nebūtu uzrakstījis, ja es būtu par kādu kripatu gudrāks tālredzīgāks un man blakus būtu silts sievietes augums, un es būtu manu peni ievietojis un kustinājis siltā un miklā vagīnā. Cik neapdomīgi no manas puses. Cik muļķīgi... Ilustrējoši. Current Mood: cynical Current Music: Pasaule ir neērta vieta | Bērnības milicija : http://berniba (1 Comment | Comment on this)

<< Previous Day

2013/05/08 [Calendar]

Next Day >>