Freedom's captive

Kā es vakar pie ģimenes ārstes braucu
Vārdu sakot, vakar sajutos tā slābani un skābi, tīri fiziski. Temperatūra 38,8, klepus, vieglas iesnas, locītavas sāp, apetītes nav. Nu slims, īsāk sakot. Aizrakstīju uz darba vietu, ka nebūšu. Bet tā vienkārši jau nevar nebūt, var atlaist dēļ tādas rīcības, bet es šobrīd īsti nevaru atļauties tikt atlaists. Sazvanīju ārstu praksi, kur strādā mana ģimenes ārste, pieteicos uz vizīti.

Iedzēru Fervexu, aizgāju līdz auto. Atslēdzu durvis un ieslēdzu dzinēju. Apziņa brīžiem tā kā peldēja, taču izrādījās, ka pabraukt varu tīri jēdzīgi. Kad iesila auto dzinējs, sajutos pavisam labi — silti, skan Radio Naba, jāveic tikai vienkāršas un saprotamas darbības, ideāli.

Man vēl joprojām ģimenes ārste ir Jaunmārupē, kaut kā neesmu spējis piereģistrēties kaut kur Rīgas centrā, nezinu šeit nevienu medicīnas iestādi, tāpēc tā.

Uz Rīgas apvedceļa sanāca jauks un šīzīgs brīdis, kad braucu, braucu, un redzu, ka odometrā nemainās kilometri o_O Jau sacerējos, ka beidzot manas lūgšanas ir uzklausītas un esmu nonācis Mūžībā, un tagad visu laiku tikai braukšu un braukšu un klausīšos Radio Naba un braukšu un kilometri nemainīsies. Taču nekā, pēc dažām mikromūžībām cipars 5 odometrā kļuva par ciparu 6 un viss atkal bija kā vienmēr. Jādzīvo tālāk.

Apskatīja mani ārste, pēc viņai vien zināmām pazīmēm konstatēja, ka man esot gripa, atvēra slimības lapu (nākošā vizīte piektdien, 16:30) un lika doties mājās un tur palikt, dzert ibumetīnu un daudz šķidruma. Asinsspiediens man esot normāls. Samaksāju latu.

Pēc tam aizbraucu līdz Spicei, nopirku aptiekā zāles, Rimi augļus un salātus. Organisms nez kādēļ ļoti gribēja seksu, bezmaz vai Rimčegā pateicu vienai jaunai sievietei "jauki zābaki, negribi drāzties?", bet gandrīz neskaitās, protams. Nu un kāda jēga kaut ko tādu teikt, ja iznākums iepriekšzināms :-)

Tagad vēl joprojām jūtos visnotaļ draņķīgi, un vispār ir drusku pārdomas par manu dzīvi. Redz, pagājušonedēļ visas piecas dienas darba vietā biju plkst. 10:00 vai agrāk, un pa visu nedēļu atvēru tikai divus (2) ar darbu nesaistītus internetus: wikipēdijas rakstu par augu, kurš tika atvests uz biroju, un vēl priekšnieka atsūtītu joku video, jo par priekšnieka jokiem ir vēlams smieties. Vārdu sakot — es varu laicīgi būt darbā un es varu darbā nelasīt internetus. Tas ir iespējams. Es jau kaut kā vairs tam pat īsti neticēju.

Vispār, kosmoss sūta kaut kādas zīmes un signālus. Janvāra sākumā man bija pilnīgākā nospiestība un bezcerība, gan garīgi, gan arī banku kontos. Sāku kārtot mantas un lietas, apmēram 50% sakārtoju. Tad iekrita vakance uzņēmumā, kurā es tagad strādāju, aizgāju uz intervijām, mani pieņēma darbā. Kārtošanu tā arī nepabeidzu. Pirmā darba nedēļa bija visnotaļ veiksmīga. Taču es, sapriecājies par panākumiem vienā dzīves aspektā, aizmirsu par pārējo. Varbūt šī slimošana ir mājiens uz to, ka jāturpina sakārtot mantas un lietas, ka nedrīkst atslābt un palaist atkal pašplūsmā, ka, ja nesakārtošu lietas, tad arī darbā būs atkal smags fail. Šodien gan kārtošana atlikās, jo sāp locītavas un galva reibst. Galu galā, hei, nekas daudz jau nav jāizdara :-)

Tāds lūk snapšots.