Freedom's captive

Trešdiena neīpaši wīīī ziskā
Vispār diezgan savāda diena.

No rīta pamodos ap plkst. 7.00, atvēru logu, ieslēdzu gaismas, un tad... līdz plkst. 10.30 vienkārši apātiski, saldi un laiski gulēju gultā un klausījos Radio Klasika un skatījos, kā cipari Androīda ekrānā rāda, ka tuvojos bezdibenim ... Beigās tomēr piecēlos, pabrokastoju, un devos uz darbu. Paveicās, ka darbā ierados ap plkst. 11.15, 4 minūtes pirms bosa...

Vakarā piezvanīja mamma... ir atradies jēdzīgs meistars krāsnij, tā ka šajās brīvdienās principā varu uz laukiem nebraukt. Varu (DRĪKSTU!!!) nopirkt lētu šmigu un gandrīz divas diennaktis būt laimīgs. Mana izvēle. Tik daudz naudiņas man ir.

Vakarā piekodos. Mazliet. Bet vairāk, nekā manis paša iedibinātais "sausais likums" pieļauj. Bet es jau nekad neesmu spējis turēt solījumus, it īpaši tos, kas doti sev. Un citiem.

Ai nu es nezinu, viss tāds dīvaini eksistenicāli jocīgs rādās. It ka jau viss, ko gribētos šajā pasaulē, ir gulēt, būt reibumā, havot seksu un ... un viss. Bet pasaule neļauj tā. Pasaule met ģīmī naudas vajadzību un ai.

Bet tomēr... tā rīta sajūta... gulēt siltā gultā, skatīties griestos, dzirdēt (ne klausīties!!!) klasisko mūziku radio... saldā paralīze... vienkārši lieliski. Ja es tā varētu visu laiku, man neko citu nevajadzētu. Un ja savajadzētos, tad tas būtu pa īstam, nevis kā tagad — vai nu bada dzītam, vai arī pāļa ietekmē, vai arī sirdsapziņas un pienākumu grauztam.

Esmu vēl joprojām sapinies, sačakarējies, apmulsis un dezorientēts. Es godīgi nezinu, kā izdzīvot šajā pasaulē. Man nav ne jausmas, vai man oktobī būs nauda pārtikai un īrei. Un es nevaru atslābt, nevaru nomierināties, mani grauž nenoteiktības sajūta.

Vārdu sakot — dzīve ir skaista un dzīvei ir jēga. Citiem. Ne man. Šobrīd.

It kā jau cibā būtu jāraksta rosīgi un pozitīvi ieraksti tikai, lai cilvēki nebaidās... bet... varbūt savējie sapratīs arī tāpat. Bet, ja nesapratīs, tad labāk to zināt ātrāk, agrāk.

Labās ziņas: mans ķermenis ir vesels, zobi salaboti, iesnu nav, un muskuļi strādā. Apetīte ir. Tad jau tīri fiziski būšu dzīvotājs, kad prāts sakārtosies :-)