|
|
|
August 24th, 2010
12:43 am - īpašā pateicība irbei katrīnai
oooo, es beidzot atradās pase! zinait, paranoiskais paradums slēpt pasi būs jāizskauž no ierastās dzīves kārtības. kaut gan... kamēr meklēju, atradu ļoti daudz patiešām labas vietiņas tās jaunai slēpšanai, piemēram, krāsns vai boilera augša, printera aizkulises, zem smagās bronzas skulptūras, kā arī aiz koridora sienas lampas. īsi pēc pusnakts pase atradās gan. precīzāk sakot, atnāca mājās irbīte un atrada. jāsaka, necili tradicionālā vietā - uz grāmatplaukta. laikam kaut kāds melnais caurums tas grāmatplaukts. pirms tam 3 reizes to vietu pārbaudīju un nekā.
māja tagad ir nenormāli sahajota, pat kabineta flīģeli izstūmu no ierastās vietas. toties es priecīga, jāatrod tikai ceļabiedrs un jāšmauc proms! vai varbūt vienai? autobusā tupēt n stundas negribas, pēdējā brīdī pirkt biļetes uz lidmašīnu liekas padārgi, bet solo stops mani dara nedaudz domīgu..
|
August 23rd, 2010
12:45 pm - kurp aizdoties???
tā, tagad ir tā, ka viss man ir līdz brošai, 2010. gada vasara aiziet uz neatgriešanos, bet es vēl nekur neesmu bijusi :(
un man ļoti vajag pamatīgi izvēdināt galvu. varbūt pat vairāk kā jelkad iepriekš.
tātad, grasos atstaroties uz dienām 5. tikai kur?
|
July 16th, 2010
09:10 pm - dzīves pieredze un ziepju burbuļi
..
aizplūst smiltīs no domas, ka mīļais ir tavu cīšāko un sirsnīgāko jūtu necienīgs kā tikumiski, tā reālistiski.
un tu aizej tāda tūkstošiem kristāliņos sašķelta pa saules pielietu pasauli, vīgrieži reibina, jasmīni nobiruši un tu sodies un sodies, visvairāk tak jau uz sevi.
mīļās māsas šaipus piena ceļa, teikšu jums, ka čiks vien no tā visa ir, tikai dzīvas, dzīvas, karstas asinis.
|
May 5th, 2010
02:26 pm - tā rūdījās tērauds
jeb kā manī mira korporatīvā iniciatīva. un vispār jebkada iniciatīva.
tātad, visi tie, kuri vēl nezina, tagad būs zināt, ka ceļš uz elli bruģēts ar labiem nodomiem. turklāt katrs pats to taciņu grēderē sev un saviem labticīgiem kolēgām. tā, tikai labu, dievojos, tik labu gribēdama arī es.
raugi, tātad jau kādu laiku esmu sastopama inčīgo lietu, gleznu un rotu galerijā 5 vēji. un, tā teikt, mēs tur kā roka ar cimdu. feina galerija. feina es. viss labi, tik, kā jau mazam un nesenam iestādījumam, derētu apgrozījumu un popularitāti celt.
tagad jau vairs nepateikšu, kas tieši, bet, vai ta eijafjallajekula špļāvieni vai pilnmēness, vai oriģinalitātes gēns atstāja tik graujošu iespaidu, ka es spontāni izlēmu (un ka tavu skādi, pierunāju arī kolēgas), ka galerijai vajag piedalīties kongresu nama tirdziņā. viss noritēja, kā pa striķīti, info par tirdziņu tika pienests no apkārtceļojošas izšuvējas, bet pieteikumā bija jāatsaucas uz vēl kādu mistisku trešo personu, ko neviens no mums dzīvē nebija redzējis. vieta bija bez maksas, pie kongresu nama, kā iecerēts pirmajā un ļoti saulainajā maija sestdienā. tas, ka netā par šo pasākumu nekas nebija rodams, mani, protams, mazliet mulsināja. tak neļaus jau tādiem sīkumiem maitāt skaistu ieceri. organizētāja, itin jauka beibe, arī telefonā dziedāja saldas dziesmas, ka tur tik visādi pūdnīki, dravenieki, lido un citi desu taisītāji, rotas, tās nevienam neesot, labi gan, labi gan.
tik kādu bezmaksas akciju gan jāsadomā, būšot pasākums ģimenēm. ai, ko niekus, es jau spārnos, man meitiņa kā rozīte, lai taisa kartiņas kopā ar mazajiem pasākuma viesiem, kabatas naudas tiesu uz galerijas rēķina sev atpelnīs. mājās pāris kilogrami pērlīšu no čehu zemes savulaik iepirkti, vēl sapirkām papīru, krāsiņas, līmi, otiņas un aiziet jūriņā.
un tā, mans mazais draudziņ, sestdienas rītā, laikā, kad godīgie pilsoņi vēl guļ, bet negodīgie beidzot grasās to darīt, daži neprāši no jau pieminētajiem 5. vējiem ceļas, tver pie kafijas krūzēm. es, kauns un negods maniem vēl nesirmojošiem matiem, esmu pierunājusi rīgup arī cienījamu četru bērnu māti un skaistu rotu darinātāju froilen ķiruli. pulksten septiņos viņa kā štiks iebrāžas puškinielā, pieķer mani vēl peņuārā tērptu un nepaiet ne pusstunda, kad visi puspamodušies trencas uz kongresu nama laukumiņu.
tagad, pēc kaujas, jau visi tādi gudri un es jums teikšu - pills tur bija ar zīmēm un simboliem, tur pat finkam galva sagrieztos, cik skaidrs, ka nebūš labi, mīļie brālīši, jau nav labi. ij pat smalkais antīkais spieģels, kas mamzelēm paredzēts, lai spoguļojoties izvēlētos dārgākās rotas, jau dienu iepriekš (kā brīdinādams) ne no kā apgāzās un gandrīz sašķīda druskās.
un atceros, ka nakts vidū man pavīdēja vīzija, ka mēs tādi nabadziņi tur ķoselēm apkrāvušies vientuļi stāvam un salstam tai placī. un sniegs snieg un snieg un snieg.
taču dzīvē bija vēl ļaunāk. kaut arī izrādījās, ka tur tiešām ir tāds kā tirdziņš un uzstutēta liela skatuve, pills ar desu tirgoņiem un trūkumcietējiem, patiesībā briesmīgi vējainā diena bija izvēlēta neķītriem politaģitācijas nolūkiem. es neaprakstīšu sīkāk, jo tas vienkārši nav aprakstāms, tik piebildīšu, ka pēc visa, ko manas kolēgas dienas gaitā panesa ar aizvien sarūkošu humora izjūtu, uz skatuves, jebentidušu, kāi sāls rētās, kāi dzīvs dievs pasākuma izskaņā uzradās pats rubiks ar megafonu un pusotru stundu garu programmu.
rezumē - tas, ka neesmu atlaista par morālo kaitējumu, apliecina, ka mani sargeņģeļi ir daudz un jaudīgi ;)
|
May 4th, 2010
05:57 pm - vsjem saļut!
tas gan ir viens varens pārsteigums, ka nepareizā jūrmala, nu tā, kas lielupe, bulduri, dzintari, majori, pašā maija sākumā un vēl brīvdienās pavisam tukša. es pati nekad tur nebraucu, jo tur ļaužu masa, tuc-tuc mūzika un aiz tusētājiem jūrja ne redzama, ne dzirdama. tagad nekā, visi aizskrējuši uz laukiem vēju medīt un krasts patīkami tukšs, jūra nikna.
bet ir tādi, kas brauc un pajem arī mani līdzi.
un tur īsta saule, šalkas, viļņi. tad nu aiz tiem priekiem skrituļojām pa tukšām jūrmalas ieliņām un pašiem un vientuļiem pārīšiem par prieku laidām pūķi, ne jau šādu tādu vienā aukliņā turamu pūķabērnu, bet milzonīgu, sarkandzeltenu. mani gandrīz aiznesa padebešos, meldrs vispār tāds knausis, bet turējās braši, tagad aizsmacis vītero.
rīgā auksts. varbūt jāņem atvaļinājums, jāaplaupa banka un jāaizšmauc tālu prom uz silto eiropas galu pie portugīžiem, vai korsikāņiem vai kur tik būtu silti.
|
April 24th, 2010
01:29 am
meldrum izkrita pirmais piena zobs. nē, es meldrum izrāvu gandrīz izkritušo zobu. pieklājības pēc viņš skaļi taurēja kādas padsmit minūtes, bet tad kļuva laimīgs, pārgalvīgs, pieaudzis un ar skaistu caurumu mutē.
bet mani pārņēma sajūta, ka kāds noteikts posms dzīvē atkal noslēdzies. un ka man jāsteidz samīļot un sapaijāt meldrumu, kamēr viņš vēl mirklīti ir puisēns. un kamēr viņš to vēl ļauj.
|
April 18th, 2010
10:15 pm - aprīļa vakara jociņi
tā laikam ir kāda īpaša topogrāfiskā idiotisma pakāpe, kad ar veļļuku, tā teikt, tūlīt būšu mājiņās vienā taisnā stiepienā, ripinies no maskačkas tālīnās (tobiš galerija "azur") uz maskačku iedzimto (tobiš puškinstrītu) un brauc lieku pusotru stundu, jo, susaņinszinkā, esi aizripinājies kaut kur ārpus dzimtās pilsētas. rīga kļuva atpazīstama kaut kur pie oškalnu stacijas.
|
April 17th, 2010
08:23 pm
ar mani notiek tikai tas, kam es ļauju notikt.
|
02:03 am
izdzer puspudeli vīna, pārlasi vecu skaipa saraksti un nonāc vispārējā stalkeru ielenkumā, vazinies.
|
April 15th, 2010
05:14 pm
pašsuģestija? alkohols? akupunktūra? lobotomija?
UPD. da nē, vienkārši labi ļauži, siltas vakariņas un uz priekšu - pavasarī līdz ausīm. :)
|
01:28 am - tā, mīlulīši
es, zinait, aizbraucu līdz bolderājas viņam galam, kur jūra, kur saulriets, kuģi, bākas, lidmašīnas un putni griež.
tad es tur tā sirsnīgi izkaucos kāi būtu kultin kulta, nu kā bērnībā, kad visu savu aizvainojumu un lielu bēdu izelso pāris stundu laikā.
un tad es pa tumsiņu braucu atpakaļ un vecpilsētā sirsnīgi piešvilpos no akurāt viena upeņbalzāma, nu kā agrā jaunībā, kad reibst no pavasara gaisa vien.
un tad es sirsnīgi sarunāju veselu kaudzi mūūūļķību, ko es rīt un nekad vēlāk vairs negribēšu atcerēties.
un tagad es beidzot esmu atnākusi mājās ar labi padarīta darba apziņu, ieritināšos segās līdz pat matu galiņiem un man būs vissaldākie sapņi šaipus piena krasta.
|
March 21st, 2010
03:33 pm
nekas pasaulē nav nelāgāks par to, ko cilvēks spēj nodarīt pats sev, kad nebrīdī palicis vienatnē ar sevi. labi zināms, ko vajadzētu darīt, bet nē, spītīgi jātup savā gliemežnīcā, kamēr paliek pavisam smagi, kamēr līdz nejēdzībai pilna ar pārāk skaudru sevi priekš sevis.
tad kādureiz, kad ir kāds lūzums un ir tik grūti, ka no sevis nekur neaizbēgt, es itin kā ļaujos ievilkties visādos notikumos. un uzreiz uzrodas tik daudz atšķirīgu ļaužu, viņi sāk vadīt manu dzīvi, liek man darīt to un šito, runā, stāsta, rīkojas, pasaule virpuļo apkārt un visi tādi aktīvi, ka ne mirklīti atvilkt elpu, ne mirklīti noklīst. mana seja kaut kur pazūd starp citām. naktī tu aizej gulēt jau aizmigusi, no rīta mosties ar tikšķošu laikabumbu. citādi nevar.
un tad tu reizumis pamosties tāda aizmigusi. ārā pakšķ pavasaris. ārā kūstošs sniegs. sīks lietutiņš. bezapziņa. sāpīgais līkais duncis, kas asi velk mirstamās līnijas iz krūtīm uz kaklu, ikreiz, kad..., ir kā smeldzīga atblāzma.
|
March 19th, 2010
07:34 pm - R.I.P.
lūk ... un es visu laiku vēl cerēju, ka serendipity atjaunos savu cibu. ka tā būs bijusi tāda ilgāka prombūtne tikai. tagad nekā. viss un ar galiem...
un murse arī to pašu dziesmu spēlē. :(
|
March 17th, 2010
08:15 pm
ja vajag, lai es esmu riebīga, es varu būt. pat ļoti riebīga. un kā vēl. tha!
|
March 16th, 2010
01:30 pm
daždien pasaule ir neizpētīts milzu okeāns. dažas gaišas un pazīstamas saliņas tajā nozīmē ļoti daudz. ļoti daudz gaismas.
un tad ir cilvēki, kurus sastopi sava dzīvē itin kā garāmejot, sastopi un zini, ka tādus, kādi viņi ir tajā brīdī un to, ko viņi nes ar savu esamību, esi mīlējusi visās savās iepriekšējās un mīlēsi arīdzan turpmākajās inkarnācijās. spēji pilna telpa prieka.
šitā ir ar dakteri folkmani, kuram meldrs ļāvās kā māls jau tad, kad neviens cits viņam pat tuvoties nedrīkstēja.
|
01:00 am
gājputni šogad kavējas.
atkal un atkal jāklausās garou. https://www.youtube.com/watch?v=eiYLvZwN160
***
savos papīros atradu pierakstītu šitādu:
skaiti lūgšanu mīļā
neaizmirsti mana mazā
esi brīva līdz segā sasildies
drīz jau miega vīriņš nāks
guli ar vienu atvērtu aci
apskauj savu spilvenu cieši
izlaid gaismu
ielaid nakti
kaut kas nepatiess tevi aiztur
un nav tam baltuma
sapņos karš un meli
pūķi spļauj uguni
izlaid gaismu
ielaid nakti
paņem manu roku
mēs iesim prom uz nekurieni
noskaiti lūgšanu
tagad es liekos gulēt
lūdzu kungs sargā manu dvēseli
ja mirstu pirms pamostos
lūdzu kungs paņem manu dvēseli
klusu mazā
nesaki ne vārda
tas ko tu dzirdi
ir tikai zvērs zem tavas gultas
izlaid gaismu
ielaid nakti
paņem manu roku
iesim prom uz nekurieni
|
February 13th, 2010
03:12 pm - atnāc, atnāc, būs jauki ;)
atļaušos nelielu reklāmiņu.
Grupa DODO (Ģirts Koknēvičs, Gunita Groša, Mārtiņš Liepa, Andris Gauja, Anastasija, Ingus Baušķenieks) prezentē savu debijas albumu "Pasaule var nomirt" klubā ARTELIS 15.02. plkst. 19:00.
http://www.draugiem.lv/dodo
piebildīšu, ka biļetes maksā Ls 2-4. tādi nu ir tie kluba noteikumi.
|
February 11th, 2010
08:39 am
gribu sev bieza kartona kasti ar durtiņām. mazmazītiņā istabiņā.
ierāpties kastē, notupties, aiztaisīt durvis.
aiztaisīt ārējās acis, ārējās ausis, aiztaisīt iekšējās acis, iekšējās ausis.
nekustēties. neelpot.
un palikt tā ilgi, ilgi.
|
February 10th, 2010
12:42 pm - need a little help from friends
sensenos laikos, 90. gadu pašā sākumā, kad es biju vēl mazāka kā tagad, arsenālā rādīja žana lika godāra filmu, kas tulkojumā tika nosaukta par "starp zemi un debesīm". gribu vēlreiz.
un nekur nevaru atrast.
varbūt kāds kinomīļotājs zina, kāds ir šīs filmas oriģinālais nosaukums un kur to meklēt?
|
February 2nd, 2010
02:28 am - საფერავი и у нас полный привет :)
Пускай проходят века;
По небу едет река
И всем, кто откроет глаза,
Из лодочки машет рука;
Пускай на сердце разброд,
Но всем, кто хочет и ждет,
Достаточно бросить играть -
И сердце с улыбкой споет:
Не пей вина, Гертруда,
Пьянство не красит дам.
Напьешься в хлам - и станет противно
Соратникам и друзьям.
Держись сильней за якорь -
Якорь не подведет;
А если поймешь, что самсара - нирвана,
То всяка печаль пройдет.
http://aquarium.lipetsk.ru/MESTA/mp3/1994_Kostroma_mon_amour/10%20Track.mp3
|
|
|