|
|
|
March 10th, 2009
10:35 am
un kā tev patīk sniegoti ziemsvētki martā?
bez strādā-pērc-mirsti steigas ielās.
bez reklāmām veikalu skatlogos.
bez mākslīgajām eglītēm un spīguļiem.
un bez piparkūkām, karstiem kastaņiem, mandarīniem.
toties ar skaistu sajūtu, ka pat ja svētais bērniņš nekad nepiedzims un nenomirs, ar katru dienu tik vai tā arvien gaišāks.
man tīk. un vivaldi vijoles arī. :))
|
March 7th, 2009
March 6th, 2009
01:22 am - gļuks.
pēdējā laikā es regulāri sastopos ar savas identitātes apšaubīšanu. taču nupat ir ko padomāt. pirms mirkļa mani pārsteidza un pieeju liedza arī google:
"We're sorry...
... but your query looks similar to automated requests from a computer virus or spyware application. To protect our users, we can't process your request right now.
We'll restore your access as quickly as possible, so try again soon. In the meantime, if you suspect that your computer or network has been infected, you might want to run a virus checker or spyware remover to make sure that your systems are free of viruses and other spurious software.
We apologize for the inconvenience, and hope we'll see you again on Google."
|
March 5th, 2009
01:17 am
Что же ждет поэзию? Ей совсем не останется места в новом мире - или, точнее, место будет, но стихи станут интересны только в том случае, если будет известно и документально заверено, что у их автора два хуя или что он, на худой конец, способен прочитать их жопой.
(Чапаев и Пустота, Виктор Пелевин)
|
March 3rd, 2009
11:06 am
pēdējo divu mēnešu laikā es, kas tak nekad nav spējusi sasniegt cik necik pieklājīgu alkoholisko dzērienu patēriņa koeficientu gadā, būšu izlakusi vairāku gadu devas. esmu pasākusi, lūk, piekopt vīna dzeršanu. un regulāri pārtieku no barolo. vienkārši topu piemeklēta no tā.
šorīt (viņam vien zināmu apsvērumu dēļ) man to atveda priekšnieks. tas nudien nav tas nelāgākais dzīvē, kas var atgadīties. un ja nu kaut kas man šodienā tīk, tad tas būtu šis.
laikam jau tā nevar būt sakritība. ja nu ir brīži, kad gribas piedzerties tā, lai aizmirstu visu, visu, tad šī būs tā īstā reize. lādzīga mums šodien providence.
|
02:00 am - ***
and on the first day,
we had everything we could hold
ooh and then we let it fall
and on the second day,
there was nothing else left to do
ooh what a day that was.
ooh that's the way it goes
there's a million ways- to get things done
there's a million ways- to make things work out.
/david byrne/
come, come on in
it's not, it's not like that
down, down we go
fall through, fall through the cracks.
/david byrne/
bet tagad būs tā:
upes mainīs virzienu un plūdīs tālu prom, tik tālāk un aizvien tālāk uz ziemeļiem. līdz iztecēs neatpazīstamās svešādās tērcītēs.
un saules. jā, tās saules rietēs, līdz norietēs pavisam. tā arī nesasniegušas zenītu. nepiepildīti un glezni.
un nebūs vairs ne siltu straumju, ne stīgu.
|
February 25th, 2009
11:14 pm
uz jumta, iespējams, tā paša jumta, kur reiz mita karlsons, dzīvoja kāmīši. kāmīši izskatījās ļoti cienīgi, ļoti apaļīgi, nu vispār ļoti. viņi nemitīgi pastaigājās pa jumtu. devās pārgājienos uz citiem jumtiem vai šiverēja bēniņos.
katram kāmītim bija savs vārds: pirmais kāmītis, otrais kāmītis, trešais kāmītis u.t.j.pr.. pavisam bija 24 kāmīši. ja kādam kāmītim gadījās nokrist no jumta, tad apraka tieši deviņpadsmito vai tieši divdesmito kāmīti, nevis tur - nu gadījās kāmim nokrist no jumta un nosisties, nu vienkārši kāmim. tāpēc kāmīši lepojās ar to, ka viņiem bija vārdi.
uz tā paša jumta, kur, iespējams, reiz mita karlsons, dzīvoja arī susuriņi. susuriņi savukārt bija ļoti bailīgi, ļoti tramīgi un nu vispār ļoti, ļoti, ļoti. arī susuriņi pastaigājās. tiesa, turēdamies pie virvītes un lielākoties tikai ap skursteni. ja ceļā gadījās kāds īpaši lādzīgs kāmis, tad arī mazliet tālāk - līdz citam skurstenim.
susuriņi gan bija milzum daudz, viņi dzīvoja turpat skurstenī un nemitīgi drebēja, šuršināja savās ūštelēs, ačtelēs, auštelēs. ja kādam susuriņam gadījās nokrist no jumta, pieļaujams, ka susuriņu pat neapraka - nu sanāca tur vienkārši susuram nokrist un nosisties. jo susuriņiem taču nebija vārda.
|
February 20th, 2009
08:37 pm - notiksies
pārnakšņosim tumsas pēdā
elles ēzē ligzdu dibināsim
maldugunis sānus sildīs
vellatas uz plaukstas dancās
gan jau atkal debess malā
sārta ola dīgs
gan jau
gan jau
notiksies kam jānotiek.
/ņurbulis/
|
February 18th, 2009
10:24 pm
kas attiecas uz citām lietām, izskatās, ka viss ir nokārtojies labāk kā varēja cerēt. :)
|
10:05 pm
ko nozīmē tas, ka ja gribu izlogoties, tad man reizumis uzrādās uzreiz divi logi?
Iziet no sistēmas?
Click the button below to log out.
Iziet
Citas sesijas
Tev ir citas aktīvās sesijas no citiem datoriem. Vai tu vēlies pārtraukt visas savas sesijas, ne tikai šo?
Partraukt visas sesijas.
varu apliecināt, ka man ir tikai viens dators ar pastāvīgo ip adresi. no tā tad arī ielogojos cibā.
|
February 17th, 2009
11:00 pm - fight for peace, fuck for virginity
sešdesmitgadīgā holandes oldskūla kundze, kas laiku pa laikam mēdz būt rīgā, manā dzīvoklī ir tikai pirmo vakaru un būs vēl kādu laiku. apbrīnojami ātri viņa paspēja sakāpt uz varžacīm visiem un šķiet, ka turpinās to darīt. :D
vēl pāris dienas tik uzmācīgas komunikācijas (neticēsi, bet es pati vispār nerunāju, ko tur vispār piebilst? biju spiesta tulkot) un drīz man liksies, ka lielākā daļa šo ļaužu tikai sludina filosofiju "from heart to heart", "be honest human", "no for commercial relations", bet realitātē dzīvo uz sociālajiem pabalstiem (no nodokļiem, kurus jāmaksā visai pārējai pasaulei - mietpilsoņiem), zog stokmanī ēdamlietas (i will not pay for this commercial shit, it is too expensive and was not even tasty), negrib maksāt savam grāmatvedim (i thought that he is a real friend), mēģina šmugulēties ar nodokļiem arī latvijā un pie personīgajām neveiksmēm vaino džordžu bušu. un tas viss pie skaidra prāta, ne viņa zāli pīpē, ne kokaīnu šņauc, ne lsd ēd.
kurš mani dīdīja viņai apsolīt, ka varēs palikt manā mājā? nevermore.
irbei ieslēdzās ledainās advokātes režīms, meldrum – "neskaties man acīs" .
ne es normāli pastrādāt varu, ne ko. varbūt aizbēgt no mājām? vai varbūt izmest viņu? pirms termiņa. un kopā ar brāli, kurš viņai taisa grāmatvedību.
galu galā bērnus veiksmīgi aizmenedžēju prom un tagad dzeru vīnu. vienatnē. svētīgs ir klusums.
|
February 16th, 2009
10:08 am
ja tu no rīta pirms septiņiem pamosties no tā, ka jau pusstundu nepieklājīgi skaļi skan smokie "who the fuck is alice", tad zini, ka tev ir meita pusaudze, kura imunitātes stiprināšanas nolūkos saņēmusies ledainajai rīta dušai. :D
UPD. jaukā nīna: http://www.youtube.com/watch?v=GUcXI2BIUOQ
|
February 14th, 2009
08:10 pm
dienas labā ziņa: beidzot mana virtuve ir lietojama. jauna un skaista. draudzīgi oranža ar sarkanbrūnu virsmu. un gaudi mozaīku virs izlietnes. tas viss kopā izskatās ļoti jocīgi. bet ļoti gaidīti. :)
dienas apcerīgā ziņa: kad man būs daudz naudas un laika, sienasskapī būs īsti koka plaukti. un vēl būs labs tvaika nosūcējs.
dienas sliktā ziņa: ka māsterus iekš visiem viņu sešiem caurumiem, kamēr viņi nakts vidū pamodināti atcerēsies, ka uz flīzītēm jāuzlīmē papīra līmlente, ja spraugu no flīzēm līdz virsmai grib aizpildīt ar hermētiķi. pusi dienas nočakarējos, tak vēl visu neesmu notīrījusi. vairāk manā mājā hermētiķis nebūs nekur.
|
February 13th, 2009
10:54 pm - par vecmāmiņu.
laikposmā no pieciem līdz septiņiem gadiem es bieži dzīvoju pie savas līgatnes omammītes - mammas mammas. vispār viņa bija pilnīgs pretstats manai mammai - ļoti stingra kundzīte. man liekas, ka tā īsti viņa atmaiga tikai kādus gadus divus pirms aizgāja viņpus.
viņai bija milzīgs grāmatplaukts, kurā dzīvoja manas iekāres objekts - herlufa bidstrupa karikatūras. vēl viņai bija liels ķīnas rozes koks un vispār daudz puķu. man atkal piederēja sava puķu dobe laukos. tajā auga koši dzeltenas un skarainas puķes, daudz garākas par mani un izskatījās kā tādas uzprišinātas niedres. ļoti lepojos, ka manu puķu stublāji bija redzami arī ziemā. vēl man bija sava mājiņa, tāda kā slēptuve. visi to zināja, bet iekšā nenāca. varbūt tāpēc, ka viņi bija par lielu. tie bija trīs cieši kopā saauguši jasmīnu krūmi, iekšā es glabāju ķieģeļus, ar kuriem aizmūrēju ciet vienīgo eju, kad tur tupēju. palika tikai mazs lodziņš, pa kuru es skatījos uz pasauli. mani redzēt nevarēja. pavadīju tur augu dienu laikā, kad ziedēja jasmīni. atceros, ka es kaifoju, bet vecmāmiņa pukojās, ka jasmīni tak esot tik indīgi, ka pat istabā nedrīkstot nest, bet es tur visu laiku sēžot un elpojot. es elpoju gan. jasmīni smaržoja ļoti skaisti, bet bija arī citas puķes, katrai smaržai izdomāju savu stāstu. visbēdīgākais stāsts bija neaizmirstulītei. es arī ēdu puķes, visas pēc kārtas. varbūt tas iedzimst, jo irbe arī tā dara. mamma nekad nebija stingra, tikai sekoja, lai es neēstu jasmīnus, gundegas, narcises un tulpes.
man ļoti patika manas līgatnes omammītes roku āda, kad es biju maziņa. savu es ciest nevarēju. fui, tā bija apspīlēta ap miesu, tik gluda un rozīga kā sivēnam, kurpretī viņai tā bija bezgala skaista. tāda trausla un netverama, kā plāns, smalks un mazliet paburzīts pergaments. varēju stundām glāstīt viņas rokas un priecāties. un klusībā ilgojos novecot tāpēc vien, lai man būtu tāda āda. kas jocīgi, omammīte gribēja manu ādu. to pašu sivēnīgo. :)
toreiz man likās, ka es esmu vispareizākā, bižainākā mazmeitiņa, kāda vien var būt. tomēr reizumis es viņu neklausīju.
bula laikā omammīte mēdza atlaisties diendusā, es ne - man patika karstums. vispār man vienmēr latvijā salis. tad nu mēs ar mazāko brālīti spēlējāmies savā nodabā. reiz vasaras karstumā viņa atkal gāja gulēt un piekodināja, lai nekādā gadījumā neiedomājos cienāt mūsu lielo vilksuni džimi ar sviestu. mājās tiešām bija atvests deficītais sviests, laikam caur kaut kādiem blatiem dabūts, jo uzreiz veseli divi kilogrami. es nevaru pateikt, kā tas gadījās, bet mēs ar brāli (un varbūt arī ar džimi) pēc kārtas stāvējām pie omammītes istabas durvīm un vaktējām, kad taču viņa beidzot aizmigs. viņa aizmiga. pēdējā brīdī, jāsaka, jo džimis skatījās tik lūdzoši, ka man sirds jau plīsa pušu. tas bija ļoti skaistas suniskas draudzības piepildīts dienvidus, bet tad vecmāmiņa sāka mosties. ātri iegrūdu sviestu saldētavā un pierunāju džimi palīst zem virtuves galda. tomēr tā kā džimis nodevīgi laizījās, vecmāmiņa taisnā ceļā devās pie ledusskapja. man liekas, ka pēriens bija netaisnīgs, jo džimis apēda tikai puskilogramu no tā sviesta.
vispār džimis bieži bija ķēdes suns un klausīja tikai vecmāmiņu, tāpēc viņa mums aizliedza džimi laist vaļā no ķēdes bez savas klātbūtnes - suns vairs nenākšot atpakaļ. taču viņa bieži gāja gulēt diendusu. bet man bija bērnības maksimālisms un pārliecība, ka visu var sarunāt, turklāt džimis izskatījās tik saprātīgs. un es runāju. stāstīju viņam, ka viņš varēs izskrieties pa pļavu un saprotu, ka viņam šitādā karstumā grūti pie tās ābeles tupēt, tikai pēc tam viņam mani jāklausa un jānāk atpakaļ. un viņs priecīgi aizlēkšoja, kamēr mēs ar brāli priecājāmies par brīvības saldo garšu. džimja brīvībai tomēr pienācās būt manis limitētai un pēc kāda laika es sāku viņu saukt atpakaļ, taču džimis mani neklausīja un aizskrēja pāri pļavām tālu prom uz to pusi, kur tumšajā būdā dzīvoja vecmāmiņas paziņas - piena sieva un ragana. es nezinu, cik ilgi džimis tur skraidīja, man liekas tā bija pirmā reize, kad es zaudēju laika izjūtu un kad viss bija beidzies, sapratu, ka laika patiesībā nemaz nav, laiks ir tikai pieņemta vērtība. bet man tas bija ilgi. tad džimis atgriezās, bet vēl ilgi spēlēja "ja vari, noķer mani" spēlītes. beigās es viņu pielabināju ar avenēm. omammītei neko neteicu.
liekas, ka man labāk bija daudz ko neteikt, jo nereti sanāca nesmukumi. atceros, ka reiz atbrauca mammīte un viņas tik ilgi runāja par mammas veselību, ka es gāju ārā spēlēties. man bija pieci gadi un šajā vecumā es labprāt spēlējos uz piemājas celiņa - pētīju zemes kukuržņus. un tad es ieraudzīju kaut ko unikālu - daudzus mazas čūskiņas, vismaz man tā šķita, kas izstiepās te garākas, te atkal sarāvās īsākas. tas bija kaut kas tik brīnišķīgs, ka nolēmu atklājumā padalīties arī ar mammīti un omammīti. tikai viņas noreaģēja pilnīgi neizprotami: mamma ķēra pie sirds, bet vecmāte stingrā balsī lika man tūlīt parādīt. un es parādīju ar. "dumais pilsētas bērns, tās tak ir sliekas," vecmāmiņa nogrieza, bet mamma atviegloti nopūtās. un neviens man neticēja, ka tās ir sliekas tikai tagad, bet kad izaugs lielas, būs čūskas.
bet gadījās arī nelāgāk. mums bija liela un plata kaimiņiene. kuplā liesmas tante. reiz mēs viņu satikām un liesmas tante man teica, ka es esmu ļoti tieviņa un maziņa. man likās varen jauki, ka viņa ar mani runājas un nolēmu, ka es viņai arī pateikšu kaut ko jauku: "jūs gan esat ļoti resna un liela, liesmas tant," es teicu un jutos priecīga par tik saturīgu komunikāciju. tad ietājās kaut kāds saspringts klusums un pēc tam liesmas tante ar omammīti nesveicinājās vairākus mēnešus, bet citiem kaimiņiem stāstīja, ka gudrā zina kūdot savus mazbērnus.
|
February 12th, 2009
02:12 pm
šodien plānā kārtiņā sniegs un līdzsvars. :)
no rīta gāju pa merķeļa ielu un te, pilsētas steigā, garām visiem smalkajiem veikaliem, ar kūju rokā nāca ap septiņdesmit gadi veca, sakumpusi un sažuvusi sieviete. tāda urbānā plukata - netīra veča ar vamžiem un lakatiem, vairākiem nenosakāmas krāsas lindrakiem mugurā, bet uz matu ērkuļa - nonēsāta adītā mice ar lielu mākslīgu puķi. pamanīju viņu vēl otrā ielas galā. viņa nebija no tām sirmgalvēm, kas vecumā gaiši staro. kleberēja šurp kaut ko sirdīgi bubinādama un greizi šķielēdama visapkārt. nodomāju, ka viņai droši vien ir arī neskaitāms skaits ielas kaķu, kurus viņa baro un reizi pa reizei sunī.
un tad pēkšņi, pašā ielas un ļaužu vidū, viņa pacēla savu spieķi, sāka draudīgi kratīt un gānīties: "dievs jūs mīl, esiet nolādēti! esiet nolādēti, ja nesaprotiet, ka dievs jūs mīl! jūs..."
"šitādai pat tvaika iela neko nelīdz, tikai fizisko veselību ar medikamentiem pamaitā. citādi - kādas šitās tantas atved, tādas arī aizbrauc. nopietni, es zinu, es tur strādājis esmu," pieliecies man klāt, aizrautīgi skaidroja kāds pusmūža vīrs.
man arī nelīdzētu, es padomāju. un vēlreiz nodomāju, ka tai sievai noteikti ir vesels bars kaķu.
|
12:52 am
neizsakāmi bēdīgi.
|
February 11th, 2009
03:40 pm - vecpilsētas ritmi
lieliskais piecdesmit gadus neredzētais paziņa no mazās mākslas galerijas ieaicināja izdzert pusglāzi sarkanvīna tieši pusdienlaikā, bet cits lieliskais paziņa savā grāmatu veikaliņā pacienāja ar kafiju un ieteica koncentrēties uz zviedru raganu prāvu izpēti. mierināja, ka pilnmēness šodien beigšoties. lai nu tā būtu, ak, lai nu tā būtu.
|
11:39 am - par arizonas sapņiem un dogvilām
tādas virtuālās realiātes nemaz nav. citu realitāšu arī nav. ir tikai viena realitāte - daudzšķautņaina un daudzpusīga. un visuma radītāja sniegtās deju stundas tieši man. paldies tev, kungs.
|
February 10th, 2009
08:54 pm
izrādās, ka iekšējais prokurors ir paņēmis atvaļinājumu uz nenoteiktu laiku. oi, boi, nu gan būs vāks.
|
|
|