|
|
|
February 10th, 2009
01:48 pm
vakarnakt man pienāktos būt kodušai savā mēlē simtiem reižu. neiekodu. ne reizi.
es mierinu sevi ar domu, ka patiesībā nevienu nemācu dzīvot, tikai dalos ar savu pieredzi. kā tu domā, vai mans iekšējais prokurors tam noticēs? pagaidām šis klusē un es, ha hā!, izliekos, ka neko nezinu.
|
February 9th, 2009
07:06 am
re, jau zilā stunda klāt. iešu taisīt irbei tēju. :)
|
06:20 am - katram pašam sava dzīvesziņa
ciest nevaru, ka mani māca dzīvot.
mans mazākais brālītis to darījis kopš sasniedza pusaudža gadus, man šķiet. pat tagad, kad viņš jau gadus deviņus mitinās pīpētāju citadelē amsterdamā un latvijā nesper savu kāju ne sitams, viņš atrod iespējas mūsu retajās saziņas reizēs mani kategoriskā tonī pamācīt, ko un kā man še nevajadzētu darīt, bet ko vajadzētu. viņaprāt, protams, es visu daru nepareizi. kaut arī viņš vispār nezina, ko es daru vai nedaru. nē, nē, tur nav ne smakas no radiniekiem raksturīgajām rūpēm. viņš to dara totāli kretinējošā visgudrīša manierē. tā, itin kā es būtu viņa pats jaunākais, glupākais, neaudzinātākais, biezādainākais, varbūt pat negribēts mazmazbērns. mūsu gandrīz izmirušās dzimtas l'enfant terrible.
jocīgi, bērnībā mums bija ļoti ciešs kontakts, bijām gluži kā dvīņi.
es pat zinu, par ko man tas ir. es noteikti pati mācu citus dzīvot. kaut es iekostu mēlē ikreiz, kad paveru muti, lai pateiktu kā labāk!
***
rīgā februāra lieti. februāris vienmēr bijis visgrūtāk izturamais mēnesis. raudāt vien sausu, neizraudāt.
расскажи мне о тех, кто устал
от безжалостных уличных драм
и о храме из разбитых сердец
и о тех, кто идет в этот храм.
|
February 8th, 2009
09:19 pm
viss un jebkas ir tukšuma konstrukcijas. skaistas, neglītas, subjektīvas.
|
February 6th, 2009
05:43 am - labrīt!!!
esmu ieviesusi reti īpatnēju dienas režīmu, kas izpaužas kā ļoti vēla, pēcpusnakts gulētiešana vienu nakti un tai sekojoša ļoti agra gulētiešana citunakt. reizēs, kad aizeju gulēt agri (un tas nozīmē, ka ap 9 vakarā es jau saldi sapņoju), arī mostos ļoti agri. kā var nojaust, šobrīd es esmu svaigi pamodusies un dzeru rīta tēju. labrīt! mana baltā podiņu krāsns ir karsta, ļaudis saldi guļ un es tikko atvēru logu, lai uzzīmētu uz aplodas sasnigušajā sniegā slepenus rakstus. no rīta neviens tos neredzēs, sniegs tikai ir sācies.
vēl varu pastāstīt, ka man:
ļoti, ļoti patika kinolektorija "tas, ko tu nedrīksti nezināt" ietvaros izrādītā filma "okšķeris". ļoti interesanta, ja tā var sacīt, teātra filma. vispār man patika viss - gan sižeta pavērsieni, gan scenārijs, gan režisora, gan operatora darbs. un aktieri patiesi filmu iznesa izcili. taisnība jau gan ir viktoram freibergam, kurš vēstīja, ka džūdam lovam varētu būt izteiksmīgāka mīmika, tomēr man liekas, ka bija ļoti laba un izsmalcinātāka varētu nākt ar laiku. tādas filmas tik skatīties. :)
bet! es biju neiedomājami vīlusies iekš šķietami dokumentālās filmas "kā pagatavot savu dzīvi", kur režisore katru potenciāli foršo ideju izķēzījusi vai apgremojusi, tā arī neko neparādot. fui, kāds virspusējs savārstījums, kas spiež uz eiropas meinstrīmā iecienītajām asociācijām par to, cik humāns ir dzenbudisms. tie, kas kaut nedaudz ir interesējušies par dzenbudismu, pavārmākslu vai - galu galā - dzīvi, tiks pazemoti un sāpināti. visa šī sakarā man nav izpratnes par kino kritiķu gaumi, kuri raksta slavas dziesmas šādai 100 minūtes garai caurejai.
okšķeri papildināju ar lielisku barolo d.o.c.g. vīnu un vieglprātīgu videotērzēšanu līdz nakts vidum. bet "kā pagatavot savu dzīvi" nespēja glābt pat smaržīga tēja un kūka laimas kafetērijā.
|
February 4th, 2009
01:48 am
pirmspavasara skumjas ziemas laikā.
|
February 3rd, 2009
11:32 pm
škrobe. lieliskais pavārs zaurs no tās kafejnīciņas ir notinis makšķeres. kas loģiski. tagad tur visas garšas vienā šķebīgā murskulī. un jaunais pavārs nespēj pateikt pat trīs ēdienu nosaukumus. pagatavot viņš spēj vēl mazāk.
jāgaida, kad zaurs atradīs citu vietu, kur izpaust savus talantus.
lūk, tā ir pavisam īsta krīze. nebija tikai seksa. tagad vairs nav arī kulināro izvirtību. :(
|
October 28th, 2008
10:18 am - acis darba izbijās, rokas tā vien gaida...
ziņoju, ka ērģeļu restaurācijas kompānijas glābšanas mēģinājumi noveduši pie atziņas, ka nekādas perspektīvas uzņēmumiem, kas nodarbojas ar kaut kā radīšanu, nevis tirgošanu, latvijā nav. diemžēl arī sakarīgus un nemitīgā izbraukumā strādātgribošus ērģeļu speciālistus nesameklēt ar uguni. tāpēc ir pieņemts lēmums atlaist visus atlikušos vietējos darbiniekus un uzņēmuma īpašnieks turpmāk darīs visu pats, galvenokārt strādās ārvalstīs, bet pie lielākiem projektiem aicinās speciālistus no vācijas.
līdz ar to, šķiet, ka īpaši ilgāk nebūšu vajadzīga arī es.
paskatījos, kas notiek apkārt un konstatēju, ka daudzi mani paziņas samazina vai pilnībā klapē uzņēmumus ciet. tāpēc nolēmu, ka jāierakstās te. a ja nu?
līdz šim esmu strādājusi par palīgu autortiesību aģentūrā, tv par pr cilvēku, dažādos tehniskos izdevumos kā žurnāliste, redaktore un visbeidzot kā īpašnieka palīgs mazā restaurācijas uzņēmumā. darīju visu, ko vajadzēja un ko īpašnieks negribēja vai nespēja izdarīt.
esmu arī sapratusi, ka darbu gribu mazā kompānijā vai ar salīdzinoši brīvu darba režīmu, kur maksā par izdarīto, ne atsēdēto. varu strādāt no mājām. :)
uzreiz brīdinu, ka man ir bērni - darbu kvalitāte un termiņi no tā necieš, slimības lapas neņemu, bet tikai izretis varu strādāt izbraukumos.
ja nepieciešams, varu uzlabot savus valodas skillus.
|
September 4th, 2008
02:37 am - bērns un dzeja
irbe tagad vairs neiet patnī, šogad sāka mācīties valsts skolā.
mazliet viņu mulsina milzīgā skola, cilvēku skaits un mājas darbu kvantums.
bet pagaidām izskatās, ka apradīs un tur iejutīsies labi.
lūk, šovakar pārrunājām jaunās skolas būšanas, nebūšanas un mācību līmeni. cita starpā, viņa minēja, ka latviešu valodas un literatūras skolotāja tur arī esot pirmo gadu, tāda, kas ilgi dzīvojusi latgalē (akcenta gan neesot), ģērbjoties "patīkami dīvaini" un izskatoties arī, ka nenokaušot lasītāju skolēnos. tātad, skolotāja jaunkundzei patīk, bet tomēr zināmas domstarpības irbe iekšēji jūtot jau pēc pirmās literatūras stundas.
skolotāja esot iedevusi vairākusi teksta gabaliņus (lai bērni pamatojot - kurš no tiem ir dzejolis un kurš ne) un pirmais jautājums bijis šāds: ko, jūsuprāt, autors ir vēlējies pateikt ar šo tekstu, kas jūs tajā pārsteidz? zemteksts: ko, jūsuprāt, dzejnieks ar šo dzejoli ir vēlējies pateikt?
sēdēja jaunkundze vakarā diezgan sašutusi un prātoja par tēmu: kā vispār kaut ko tādu var pajautāt, vai tas būtu ļoti rupji, ja teiktu, ka neko, ka vispār dzejnieki ar dzeju (izņemot atsevišķus gadījumus) neko nevēlas pateikt. nu... vismaz ne konkrēti. un irbi nekas nepārsteidz, viņa tak neesot endzelīna kungs. viņu arī nekas neizbrīna. sajūtas esot pavisam citādas, pie tam - grūti definējamas un nekādā gadījumā ne apspriežamas ar cilvēkiem, kuri var pateikt, ka šis esot dzejolis par mīlestību, bet tas - par cīņu. irbe, lūk, jau gadiem šādās reizēs klusējot un jūtoties diezgan stulbi - kā ievilkta kaut kādās spekulācijās. skumji esot tas, ka konkrētie panti viņai principā patīk un pavelk, esot, esot tur dzeja, bet uz šādi uzstādītu jautājumu viņa pie labākās sirdsapziņas nespēj atbildēt.
un vispār irbei liekoties, ka skolotājas uzvārds kaut kur dzirdēts. pajautāju, kā tad sauc skolotāju? skolotāja esot iveta ratinīka. apmēram mana vecuma.
ko darīju es?
apskatīju iedotos pantus un klusi nosmējos - rokraksts manīts. autore (kas uz lapas, protams, nebija norādīts) - iveta ratinīka.
iedevu skaistulei pafīlingot citus ratinīkas pantus no satori un ieteicu noorganizēt interviju ar autori, kurā pajautāt ne tikai, ko dzejniece ar katru konkrēto dzejoli vēlējusies pateikt lasītājam, bet pajautāt arī, kam dzejolis ir veltīts, kāds personisks pārdzīvojums vai notikums autori rosinājis to sarakstīt un vai dzejolis ir autobiogrāfisks, kā un kas ietekmē autores daiļradi, kā arī vēl pāris sirsnīgus jautājumus - visus tos, ko parasti vaicā žurnālisti, kuriem par dzeju nav nekādas sajēgas un daļas. :D
|
July 11th, 2008
01:00 am - šitā man gāja
esmu svaigi atgriezusies no smōlandes. atvedu bērniem pa kādai pepijai garzeķei.:) bet pirms tam pāris nedēļas izklaidējos ar ērģeļu restaurāciju un laikam par daudz saelpojos kaut kādu draņķa svina oksīdu. citādi varu pavēstīt, ka:
a) zviedru ērģelnieki ērģeļu uzbūvi, darbības principus un iespējamos problēmu iemeslus pārzina daudz labāk par saviem aroda brāļiem latvijā, viņi arī gana labi orientējās restaurācijas tehnoloģijās un materiālos
b) gēteborgas ērģelnieks, kurš vienlaikus bija konkrētā instrumenta inspektors ar galvenajām balsstiesībām, spēlēja ne tikai dievīgas improvizācijas, bet bija arī negaidīti skrupulozs un sīkumains, pat piekasīgs. viņš nekautrējās izcilāt, papūst un apskatīt visas stabules, kurām tika klāt, ielīda spēles galdā un lejā pie apakšstacijām (faktiski viņš ielīda visur, kur viņa raženais augums ļāva un neļāva), pārbaudīja arī vai kaut kur nav kāds puteklītis (arī vietās, kur putekļi ir vienmēr, pat 5 minūtes pēc to noslaucīšanas :D) un pārprašņāja gluži pašsaprotamas lietas teju kā taisnajā tiesā.
c) prieks, ka darba pieņēmēju komisija ne tikai bija neiedomājami sīkumaina, vairāku stundu garumā detalizēti testēja ērģeles, smalki un pedantiski izošņāja katru sīkumiņu (ērģelēs tak ir tūūūūkstošiem detaļu) un uzrādīja potenciālās nepilnības, bet beidzot! beidzot! kādi lietpratēji arī augstu novērtēja ieguldīto darbu - vairāku mēnešu rūpīgu roku darbu
d) monsarpas baznīcas frobeniusa ērģeles tika pieņemtas un atzītas par teicami restaurētām. yessss! tomēr tika norādīts uz lietām, ko pirms koncerta septembrī vēl vajadzētu mēģināt palabot, pārbaudīt un galu galā varbūt pārintonēt un pārskaņot - kādas nedēļas darbs - par velti, protams
e) pie šādas sīkumainības steidzami jāceļ restaurācijas cena ;)
un mazliet foto ieskatam. nav daudz no paša darba procesa, bet reti kurš ir bijis ērģelēs iekšā un vēl retāk tās skatījis izjauktā veidā. šīs ērģeles nākamreiz tiks restaurētas (un es ceru, ka minimāli) pēc gadiem piecdesmit. :)
bildes te nemāku ielikt, tāpēc tās var apskatīt še: http://foto.inbox.lv/alvis_m/monsarp
|
April 25th, 2008
03:48 am - aprīļa dziņas.
savu htonisko izjūtu mazināšanas nolūkos nomazgāju visus, visus, visus traukus. mirkli pasēdēju, padomāju, bet neko lāga nesapratu un drīzāk mazinājuma nebija kā bija, tāpēc nolēmu traukus noskalot. noskaloju, pasēdēju, tāpat neko nesapratu. iztīrīju kaķa kasti. un sapratu - tādas kā es vajadzētu sūtīt uz BAMu. vismaz kāda jēga.
|
December 26th, 2007
01:39 am - cūkas gada cūcīgais nobeigums.
es nesaprotu, es vienkārši nesaprotu, kā pasaules veselīgākais un kustīgākais cilvēks - irbe, var būt slima ar artrītu, reimatismu un vēl veselu kaudzi "māmiņ, jūsu bērnam ir strauji progresējošas kaulu, locītavu un saistaudu slimības". savos 13 gados. un tak nav tā, ka staipītu smagas somas vai tupētu visu laiku tik pie datora. tāpat krietni dzīvojas pa mežu, kā jau skauts.
žēl man viņas - pēdējo skolas nedēļu un visas brīvdienas būs pavadījusi slimnīcā. pat uz ziemassvētkiem nevarēju dabūt ārā. varbūt izdosies vismaz jauno gadu sagaidīt mājās. vot, cūkas gads.
|
November 23rd, 2007
October 30th, 2007
04:48 pm - the power of word of mouth
mana vecā vešmašīna jau mēnesi kā mazgā eņģeļu spārniņus un pateicoties rūpīgai aptaujai paziņu lokā, kā arī vērienīgiem pētījumiem tīmekļa ārēs, es beidzot zinu savu rudenīgo skumju un neizmērojamo ciešanu patieso iemeslu. miele. lūk, kā to sauc. man tā nav. un laikam gan nebūs.
|
03:13 am
Перемен требуют наши сердца,
Перемен требуют наши глаза,
В нашем смехе и в наших слезах,
И в пульсации вен
Перемен!
Мы ждем перемен.
|
September 14th, 2007
August 30th, 2007
02:52 am - oktobra lieti, oktobra vēji.
tā vien šķiet, ka jāieritinās segā, jāiekurina krāsns, jādzer cidoniju tēja, jāada zeķītes.
bet patiesībā jāizbauda atlikusī vasara (?!) un jānoskaņojas bērna pirmajam septembrim. jau septītajam pirmajam septembrim.
|
July 8th, 2007
02:43 pm - par referendumu.
a žaļ.
|
June 11th, 2007
11:36 am - lūk, ko atradu
agrīno gadu carly simon balādīte iz taking off - http://soundcloud.com/carly-simon-official/long-term-physical-effects
nu, bet smuki dziedāja meitene. :)
Long Term Physical Effects
are not yet known.
So I'm gonna have another drag
and just get stoned.
The short term physical effects
are so groovy.
The more I smoke,
the more I watch the movie.
And the long Term Physical Effects
are not yet known.
Short Term effects are so groovy...
|
|
|