nekā priecīga.
brālim bija pleirīts, rajona slimnīca aizlaida visu zarā, rīgā sadakterēja- vienīgā reize kad <nemaksāšana> neietekmēja attieksmi un rezultātu, bet pat ārsts (ļoti labs, pazīstams ārsts, profesors) kategoriski attiecās no naudiņas.
tēvam bija jāpalašina asinsvads kājā- rīgas slimnīcā, iemāja ka ja nemaksās tad gaidīs operāciju mūžīgi un trīs dienas, samaksāja uz ķepas, kardināli mainījās attieksme, operāciju paveica.
mātei bija problēmas pa sieviešu līniju, rajona slimnīca visu aizlaida zarā, rīgas slimnīcā attieksme- baisa + mājieni par naudiņām, samaksāja, visu saoperēja un ok.
man liekas, es zinu, kāpēc ārstiem ir izdevīga šāda sistēma. viņi nodokļus par saviem <honorāriem> nemaksā. citādāk taču sen galvenie ārsti būtu uzstutējuši pakalpojumu cenrādi (tiem kas var samaksāt) un cilvēks kasē pie lodziņa sapiķotu un pēc ārstēšanās ar priecīgu sirdi nestu puķes un šnabīti (nevis mocītos ar jautājumiem- kam dot, cik dot, kā dot, vai nav par maz).
erghhh...