Arhīvs nav pa rokai?

Varu jau te iekopēt, bet sanāks garš koments. Nekas īpašs nebija - tikai tas, ka pirmais;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

aj kopsh vecais kompis pagaajushajaa gadaa nospraaga, nekaa vairs nav

iekopee:)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

X
Stacijas tunelis... Kāds galā ir iesleedzis lampu... Kāpeec?..

IX
...

VIII
Visapkārt atkritumi... Nevis vienkārši vispakārt, bet tieši visapkārt. Kā? Nu tā kā lielā atkritumu vannā. Atkritumi spiežās ausīs, nāsīs un acīs. Tie mācās viņam virsū un apņem viņa kuslās miesas. Apelsīna miziņa!.. Konservu bundžas vāciņš parakstās uz viņa neskūtā vaiga ar treknu sarkanu svītru. Tomēr rokās viņš tur savu lolojumu – pudeli. Apziņā iemetas vārga doma, kā lepras rēta mēdz iemesties izvārgušās miesās – pudelē vēl taču ir mazliet spēcinošās dziras... Tā taču varēja aiziet nebūtībā... Bet tagad tā ir drošībā! Atkritumi sāk palikt uzmācīgi. Sāk kļūt mazliet par šauru, tā kā neērti mazliet... Pēdējiem spēkiem viņš cenšas ievilkt elpu, bet tas neizdodas. “Kurš tagad izdzers pēdējo lāsi?” tā arī ir viņa pedīgā doma...

VII
Norba lēnām sakustas un motors izdvešot neartikulētas skaņas sāk raustoties dzīt to uz priekšu. To viņš nebija paredzējis... Klusie kliedzieni tikai atsitas pret metāla sienām un noslāpst atkritumu kaudzē. Pēkšņi draudīgā metāla mute sāk vērties ciet. Ko nu? Savācis atlikušos spēka krājumus viņš turpina rakties dziļāk atkritumos. Kaut kur taču tai jābūt, tai pudelei... Jā! Viņa rokas aizskar šo vēlamo stikla priekšmetu, jā, tā ir viņa, vienīgi viņa...

VI
“Nu kā tā var?! Būtu labāk atdevuši man! Šitādu izsčērdību!” nodomā viņš, “Bet ko tagad darīt?” Nevilšus viņš saprot – jā, citas izejas nav. Viņam ir pilnīgi skaidrs, kā rīkoties. Viņš dodas atpakaļ atkritumu mašīnas virzienā. Acīs tāds savāds mirdzums!.. Slaids lēciens, un viņš jau atrodas Norbas smirdošajā mutē. “Ko tik cilvēki nemet ārā!” Rokas nedaudz trīc, bet viņš mērķtiecīgi rokas pakaļ savai trofejai...

V
Acis ir sastingušas, stāja sašķobās... Pudele liegi iekrīt atkritumu tvertnē...

IV
“Hvatjit pitj!..” noburbulē garāmejošais jaunais krievs un slaidā lidojumā iemet pustukšo pudeli atkritumu tvertnē.

III
Izbēris sava pussaplīsušā maisa saturu Norbā viņš pagriežas un sāk lēniem soļiem vilkties uz māju pusi. Acis kāri tver katru malku, ko izklunko kāds garām steberējošs jaunais krievs. “Kāpēc šitādiem atļauts dzert?.. Tas taču ir noziegums... Bagāts un vel turklāt arī dzer, nu kur tas der?..” viņš bēdīgi nodomā. Kakls top vēl saukāks, acīs ieriešas skaudra asariņa...

II
Izklaidīgiem soļiem viņš dodas pie miskastes mašīnas. Redzes lokā parādās blakus esošā ūķa izkārtne Dzērieni. Nav iespējams atkauties no domas par alkoholu. To gribas. To vajag. Bez tā nevar iztikt. Bēdīgs viņš nonāk pie atkritumu tvertnes.

I
Kā gribas dzert... Nevis dzert, bet piedzerties. Nevis remdēt slāpes, bet sistemātiski dzert. To šis vārds patiesībā nozīmē. Dzert tā, ka vēders nevar visu šķidrumu uzņemt. Ar vienu pudeli jau retajam vairs pietiek, no tās jau tikai tāds viegls skurbulis uznāk. Tomēr šorīt viņš visu atdotu kaut par puspudeli. Jo viņam nav pat tās... “Kāpēc gan es iznācu iznest miskasti?” viņš nodomā, “Naudu jau man par to nemaksās... Ak, jā!” Atmiņā ataust nekārtīgā istaba ar atkritumu kaudzi uz grīdas. Smaku tad vēl varētu pieciest, bet vieta gan jau sāk aptrūkties. Bet dzert gribas... Noreibt un aizmirsties. Vienalga ko, ka tik dod galvā...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

yeeee
lasu kaa no jauna:) paldies:)

(Reply to this) (Parent)