|
Janvāris 2., 2010
putnupr | 14:08 uz mežu braukāties pa kalniņiem neaizgāju, jo vienkārši šausmīgi nāca miegs. naktī vienu brīdi pamodos un uznāca paranoja par to, kas mantos mūsu dzīvokli, ja visi mēs drīzumā nomirtu, padomāju, ka vecāki nav nekādi jaunie, un es, iespējams, neesmu vesela, un kurš tad ienāktu šajā dzīvoklī. vēl padomāju, ja jau nomirtu, tad būtu vienalga, bet šobrīd gluži vienalga nav. stulbas domas. vēlāk iziešu pastaigāt tepat pa apkārtni, ir tik skaista ziemas pastkarte aiz loga. ja tādu aizsūtītu kādam draudziņam, viņš padomātu, ka ši nu gan banālu pastkarti atsūtījusi - koši zils debesis, neviena mākoņa, saulē mirdz sniegs. vai nav jocīgi, viena sniegpārsliņa ir tik maza un tik ģeometriski perfekta (Pitagora prieks) un skaista, un, re, kā tās visas kopā visu izrotājušas.
|
Reply
|
|
|
Sviesta Ciba |