es šogad februāra sākumā Šveicē līdzīgā manervā veicu kādus ~7 km līdz kalnam un kāpu no ~400m augstuma līdz 1124 (laikam) m. un veicu kilometrus atpakaļ. Lietus, slapjums, citviet sniegputenis un slapjums zem kājām - vienās botās. Tur pat kebabu nemaz negribējās. pietika ar siltu dušu un vilnas zeķēm :D

(Reply to this) (Thread)

mēs lejā gan ar vagoniņu:) piekusons bija milzīgs, bet arī enerģija beigās bija pieplūdusi, un varētu arī nokāpt, būtu grūti un baisi, taču gandarījums tās grūtības pārvarēt, bet tumsa jau tuvojās

(Reply to this) (Parent) (Thread)

un kompānijā ir bikiņ jautrāk tomēr. es kāpu viens :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nav jau tā jautrība vajadzīga tik ļoti, kalnos jau var arī 1, jo kāpjot tāpat esi 1 ar "stihiju"
drīzāk bail, ka kļūs slikti ar sirdi, hehe, un nebūs kas sniedz palīdzību:)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tas jau ir tajā momentā, kad sāc izjust respektu pret kalnu, kamēr vēl viegli ejās pa platu taciņu, vai kādu ceļu, tad gan ir kompānijā labāk. Vismaz man :)

(Reply to this) (Parent)