|
Jūnijs 29., 2007
23:52 Tikko biju ārā ar suni, un tālumā, ielas galā, redzēju mēnesgaismu, tāpēc skriešus metos turp, jo man likās, ka varu kaut ko (burvību) nokavēt. Mēness gluži vai pa ielu ripinājās, mākoņos ietinies, izskatījās kā dzeltenīga ola. Eh, labi kļuva. Viena naksnīga vārna lidoja, pabrīnījos, ka vēl neguļ, laikam pūce.
|
Comments:
mēness skaistums un ielas pēclietus sajūta, un gaiss tik dzidrs un skanīgs, un baiss klusums. šī pie tām fantastiskajam naktīm!
mm, riktīgā burvība tagad ir, neskatoties, ka dzestrums dzestrina miesu. bet klusums vai maz var būt baiss? nezinu. varbūt. klusumā skaļi sirdspuksti vismaz:) |
|
|
Sviesta Ciba |