| Lato Lapsa: Kad kauns būt latvietim jeb Vēstule no Irānas |
[3. Maijs 2006|13:40] |
Lato Lapsa: Kad kauns būt latvietim jeb Vēstule no Irānas [226]
Lato Lapsa
Otrdiena, 2. maijs (2006) 00:01
Šo vēstulīti es rakstu, kad jau vairāk nekā nedēļu esmu pamazām paceļojis pa pasaules «ļaunuma ass» pašlaik galveno un redzamāko sastāvdaļu — un vēl kādu brītiņu paceļošu.
Kas tā tāda? Nu, kurš tad nezinās, ka kopš brīža, kad Irākā, protams, tikai un vienīgi pašu irākiešu laimes, brīvības un citādas labsajūtas vārdā tika ieviesta demokrātija, par jauno globālo ļaunuma un draudu iemiesojumu ir izvēlēta kaimiņvalsts Irāna. Politiski reliģiskais režīms šeit, lūk, ir nedemokrātisks, attieksme pret pasaules miera nesējiem un viņu vērtībām — nepareiza, policija, ak šausmas, uz ielām apkarojot sievietes bez islāmam tradicionālajām galvassegām, turklāt arī Irānas vēlme knibināties ar kodolenerģijas lietām nekādi nevarot tikt atzīta par labu esam.
Vispār jau pasaule ir pilna ne tikai ar kodolenerģiju iegūstošām, bet arī jau reālas atombumbas uzmeistarojušām zemēm (kuru vidū vairāk vai mazāk oficiāli ir arī tādas nebūt ne supermiermīlīgas un megademokrātiskas valstis kā Ziemeļkoreja, Izraēla un Pakistāna).
Politiskais režīms? Te vispār ir kaut kas stipri līdzīgs demokrātijai, vienu «mīkstāko» prezidentu gluži brīvās vēlēšanās nomainījis krietni «cietāks», un to visu katrā ziņā nevar ne salīdzināt ar tiem desmitiem atklāti totalitāro valstu visās pasaules malās, kuras «lielo brāli» tomēr īpaši neinteresē pat pēc tur pavisam nesen notikušiem slaktiņiem un asinspirtīm (kādus Irāna pēc nu jau sensenās islāma revolūcijas kaut kā nav piedzīvojusi).
Reliģiskā stingrība? Ziniet, nu, netvarsta te neviens sievietes uz ielām. Tiesa, nevienai daiļā dzimuma pārstāvei te tāpat kā vēl neskaitāmās islāma valstīs arī nenāk prātā doma uz ielas parādīties bez galvassegas, taču par ģimenes goda apkaunošanu te neviens radinieces neslaktē (atšķirībā no tepat kaimiņos esošās Pakistānas), un arī pašas galvassegas patiesībā tiek pieļautas diezgan simboliskas — atkal atšķirībā no dažas labas citas islāma valsts. Pat tā sauktā «reliģijas policija» šeit ir likvidēta.
Ar vārdu sakot, pasaule ir pilna ar visādā ziņā daudz briesmīgākām vietām. Bet nu… tās visas varētu nosaukt arī par pašu irāniešu imidža problēmām. Savukārt man kā egoistiskam rietumniekam šeit pretēji vispārpieņemtajiem uzskatiem problēmu nav vispār: protams, islāma stingrās ķepas dēļ alkoholisko dzērienu nav, nav arī naktsklubu, īsbrunčotu meiteņu un vēl šādu tādu dzīvi saldāku padarošu sīkumu, toties citādi… citādi te ir sava veida paradīze.
Te tu, cilvēks, tiešām vari kaut naktī vazāties pa visnomaļākajiem pilsētas rajoniem, visas savas banknotes sasējis garā virknē un velkot tās sev nopakaļ, — neviens tās neiekāros. Taksometra šoferi šeit regulāri atdod daļu naudas, ja viņiem samaksāts par daudz, — un nebūt ne tāpēc, ka būtu iebiedēti: politiskās anekdotes par mullām un imamiem viņi stāsta ar labpatiku un garšu. Te ir klusi un droši. Te ir tīrs un sakārtots — kas islāma valstīs, lai piedod man pravietis Muhameds, nebūt nav tik bieža parādība.
Un, kas pats dīvainākais: paši irāņi, neraugoties uz visiem globālās demokrātijas vārdā izteiktajiem draudiem un, protams, tikai un vienīgi viņu labsajūtas un laimes vārdā jau ieviestajiem embargo u. tml., joprojām neizrāda nekādu vēlmi ķerties pie rīkles katram un jebkuram eiropeiski amerikāniska izskata indivīdam. Tieši otrādi — reti kur es esmu izjutis tādu draudzīgumu, tik labvēlīgu attieksmi un tādu rietumniekam pat neizprotamu godīgumu.
Ir tikai viena lieta, kas man šeit liek justies nelāgi, — tas ir brīdis, kad man jāpasaka kārtējam laipnajam un jaukajam sarunu biedram, no kuras valsts es tad esmu ieradies.
Un — nē, arī tad man neviens nešņāc virsū, negriež zobus, nespļauj sejā, nemēģina sist. Nekā tamlīdzīga — saruna turpinās tikpat abpusēji laipni un mierīgi līdz pašām beigām, kad sarunu biedrs, vēl un vēlreiz atvainojoties, saka — vai viņš varētu man kā cilvēkam no «Lativijas», kā šeit visbiežāk izrunā mūsu valsts nosaukumu, pajautāt vienu lietu. It kā jautājumi ir dažādi, tomēr patiesībā — par vienu un to pašu. Šie jaukie cilvēki visi kā viens ļoti labi zina gan to, kas notiek demokrātijas tik jauki piemeklētajā kaimiņu Irākā, gan to, kādas valstis un kādā veidā piedalās šīs demokrātijas ieviešanā un attīstīšanā, gan to, kādas valstis un kādā veidā izsaka nosodījumu viņu valdībai un atbalsta ekonomiskās sankcijas pret Irānu.
Isfahānā kāds tepiķu tirgotājs man teica tā: 2000. gadā viņš nosacīti varēja pārdot 100 tepiķu, bet pērn, «pateicoties» sankcijām un globālajai pretirānas histērijai, — 40, šogad — 20. Viņš nezinot nevienu garīdznieku, kurš sankciju dēļ būtu sācis dzīvot sliktāk, nevienu ierēdni, kurš saņemtu mazāk kukuļu, — bet simtus sev līdzīgu cilvēku, kuri ir uz izputēšanas robežas, gan. Ielās — kādas šausmas! — esot parādījušās ubadzes, kādu šeit neesot bijis kopš šaha gāšanas laikiem. Jā, un ko sliktu šie cilvēki — jau atkal jautājums bez mazākajām dusmām vai niknuma — esot nodarījuši «Lativijai»?...
Teherānā kāds irākiešu bēglis, kura dzimtā pilsēta ir tik labi zināmā Kerbela, pieminot savus tur bojā gājušos radiniekus, tāpat bez mazākā niknuma, patiesībā apbrīnojami, neiedomājami filozofiski man pirms dažām dienām jautāja — vai «Lativijā» cilvēki tiešām domājot, ka irāņi labprāt atteiktos no savas «mullu varas», lai tikai iegūtu amerikāniskās demokrātijas ieviešanas doto iespēju «Irākas gaumē» lidot gaisā, saplosītiem asiņainās skrandās kārtējā bumbas vai ne tur trāpījušā amerikāņu tanka šāviņa sprādzienā? Un — vai «Lativijā» vispār zinot, kā dzīvo cilvēki Irānā?
Nupat, braucot uz Širāzu, nejaušs blakussēdētājs autobusā man ļoti pieklājīgi apjautājās — vai tiešām arī mēs «Lativijā» būtu gatavi apmaiņā pret Irānas atteikšanos no kodolenerģijas ražošanas piegādāt irāņiem elektrību? Un kādā veidā? Un vai mēs paši par kodolenerģiju nemaz nedomājot? Bet varbūt mums šķietot, ka Amerika Irānai varētu kaut kā palīdzēt enerģijas jomā? Bet varbūt irāņiem nemaz elektrību nevajagot?
Jazdas vecpilsētā kāds skolotājs man pavaicāja — varbūt es viņam varot paskaidrot, kāds «Lativijai» labums no skriešanas Amerikas pavadā? Pašu Ameriku viņš saprotot — tai esot intereses visā pasaulē, Bušam esot vajadzīgs kāds ienaidnieka tēls utt. Bet kas esot «Lativijas» motīvs? Viņš nesaprotot — varbūt es varot paskaidrot. Bet mazākajām dusmām, bez mazākā niknuma — mister, vai jūs gadījumā, lūdzu, varat paskaidrot…
Nevaru, protams, lai gan, godīgi sakot, līdz šim man jezga Irākā un jezga ap Irānu ir bijušas diezgan vienaldzīgas. Taču trakākais, ka viņi visi pēc tam uzdod vēl pēdējo jautājumu, kurš ir burtiski viens un tas pats. Vienkārši un skaidri — kad amerikāņi sāks bumbot mūsu pilsētas un iebruks mūsu zemē, jūs atkal viņiem palīdzēsiet?
Un ko es viņiem varu atbildēt? |
|
|