| LABS : Aivars Tarvids: Zilā rapsodija |
4. Jun 2006|14:13 |
Aivars Tarvids: Zilā rapsodija [141]
Aivars Tarvids
Sestdiena, 3. jūnijs (2006) 08:29
Latvijas interesēm, precīzāk, Latvijas politiķu un politikāņu interesēm Saeimas vēlēšanu gadā godam kalpo leģiona veterāni un aktīvās seksuālās minoritātes.
Šķiet, risku un apdraudējumu Latvijas brīvvalstij patlaban netrūkst. Atbildīgi valstsvīri rīkotos, lai paglābtu mūsu «strauji augošo» ekonomiku no «pārkaršanas», lai iedzīvotājiem «darbaspējīgajā un reproduktīvajā vecumā» nevajadzētu meklēt algādžu glābiņu no ekonomiskā kolapsa vai elementāras nabadzības tālās pamātēs «īrijās». Patiesi labdari reorganizētu sociālās aprūpes sistēmu, ne, vicinot baltu nēzdodziņu, spriedelētu, ka racionālāk bezmaksas maizes klaipiņu nedēļā trūkumcietējiem aizstāt ar putraimu kulīti. Savukārt morāles principu sargi, velti nedzesējot mutes mēģinājumos piejaucēt pilsoniskās sabiedrības vērtības dievzemītē, atklāti uzdotu netīkamus jautājienus valsts augstākajām amatpersonām.
Piemēram, vai par Latvijai pazemojošu nebūtu jāvērtē Saeimas priekšsēdes Ingrīdas Ūdres (ZZS) tik pazemīgā patriarha Aleksija II rokas bučošana (pat, ja Ūdres kundze izrādās slēpta un kaismīga parteizticīgā)? Vai Vaira Vīķe-Freiberga, šomēnes kārtējo reizi ciemojoties Amerikā, atkal būs smaidošas mazās, mīļās māšeles lomā lielā brāļa Ovālajā kabinetā? Vai arī VVF pietiks apņēmības, uzrunājot ASV kongresa abas palātas, pateikt jeņķiem acīs, ka amerikāņu jezga ar bezvīzu režīmu jauno ES un NATO dalībvalstu pilsoņiem un tā ieviešanas piesaisti vismaz 300 vīru lieliem militāriem kontingentiem Irākā un Afganistānā ir Latvijas Republikai pazemojoša un absolūti nepieņemama.
Šo eksistenciālā jautājumu risināšanas vietā ērtāka un bieži populārāka izrādās, piemēram, žoga sliešana 16. martā vai publikas kacināšana saistībā ar plaši pieteikto geju un lesbiešu ielu gājienu jūlijā. Acīmredzams, ka uz seksuālo minoritāšu iespējamās visatļautības ierobežošanas rēķina pirmsvēlēšanu reitingu mēģina «stutēt” Latvijas Pirmā partija. Arī tradicionālajām konfesijām un vairākām sektām, kuras iepriecēja nāciju ar kopēju morālo manifestu un nedēļas nogalē rīko Ģimenes dienu, seksuālo apgrēcību nīdēšana šķiet piemērots veids un morāles marketinga triks, lai piesaistītu jaunus baznīcēnus dievnamos un lūgšanu namos.
Vienlaikus uzjautrina geju un lesbiešu runas vīru un sievu, visu šo «mozaīku», «fresku» un «grafitti» aktīvistu bezkaunība. Ne jau svētās pilsoņu tiesību prasības afišēt un cilvēku tiesības aizstāvēt šī kompānija grasās plānotajā ielu gājienā (te vietā citi līdzekļi). Praida virsuzdevums acīmredzams – publiski demonstrēt savu izredzētību un spēku. Nepārprotami, Latvijas iedzīvotāju lielākajai daļai šāds ekshibicionisms šķiet nepieņemams, pat aizskarošs. Daļa liberālas ievirzes sabiedrisko darbinieku, mediju pārstāvju, no visādu «tīklu» naudām barotu ekspertu gan pamanījušies novilkt striktu ģenerālo robežšķirtni savā iedzīvotāju kopuma izvērtējumā. Viņuprāt, tolerance un piekāpība seksuālajām minoritātēm nozīmē īstu XXI gadsimta eiropieša pamatvērtību. Satversmes labojumi, kas definē laulību kā savienību starp vīrieti un sievieti jau pasludināti kā homofobi. Kazi, Raiņa piesauktajam «Zukunftmensch» 2006. gadā jāstāv galvaspilsētas Rīgas centrā un, vicinot varavīksnes karodziņu, jāsveicina praida gājiena kolonna. Minoritāšu aktīvisti aizrunājušies līdz absurdai lielummānijai, kad «būt vai nebūt» šim praidam tiek salīdzināta ar latviešu brīvības cīņām Atmodas gados. Par nelaimi šo cīnītāju paštēlam un idejiskajām nostādnēm, viņu «ticības brāļi un māsas» tik liberālajā Nīderlandē nule kā pierādīja – brīvības ceļam gala nav. Tulpju zemē tiek dibināta oficiāla pedofilu partija, kuras cīņas saukļos ietvertas patiesas demokrātiskas prasības – legalizēt dzimumsakarus ar bērniem no 12 gadu vecuma, legalizēt bērnu pornogrāfiju un aplaimot arī «mazos brāļus», proti, atļaujot seksu ar dzīvniekiem. Nudien, Latvijas demokrātijai holandieši demonstrē mūsdienīgas izaugsmes iespējas...
Par nožēlu valsts it kā piesmieto seksuālo minoritāšu pārstāvjiem, viņu brīvprātīgajiem izpalīgiem un advokātiem, Latvijas sabiedrība izrādās tumsonīga un atpalikusi. Tā tiesīga pieprasīt, lai galvaspilsētas varas iestādes gājienu aizliegtu kā sabiedrības lielākās daļas morāli aizskarošu un provokatīvu pasākumu (atteicās tak daudzi mediji publiskot pravieti Muhamedu izsmejošas karikatūras!). Lai šo saietu organizatori rīko slēgtā telpā, kādā savā interešu klubā, ja rocība atļauj – kaut vai «Arēna Rīga». Tik vien! Ja šī gājiena pretinieki ir patiešām apņēmīgi un rīcībspējīgi, viņiem aizliegums jāpanāk, iespējams, arī tiesas ceļā. Labs advokāts pierādīs, ka viendzimuma mīlas publiskas reklāmas aizliegums nebūt nenozīmē Satversmē garantētās pulcēšanās brīvības pārkāpumu.
Amizanti, ka geji un lesbietes savus atpakaļrāpuļus tautiešus jau biedē ar viseiropas dusmām un nosodījumu. Praidu, lūk, klātienē vērošot eiroparlamenta un vairāku nacionālo parlamentu deputāti, kuri raportēšot progresīvajai cilvēcei, cik totalitāra un homofoba patiesībā ir Latvija. Ja Latvijas spēkos nav ignorēt dažu ārzemju bļauru eksaltēto viedokli, šīs valsts turpmākā eksistence nudien izrādās apšaubāma...
parpubliceets no www.apollo.lv |
|