pašbarotava.

2:07am: ludzas balss I
velns, un kas mani dīdīja rīt sarunāt riteņošanu uz ludzu sešos no rīta? trūkst telpas. tāpēc vajadzētu saņemties un pagulēt kaut 3 stundas. vakar rakstīju daudz, daudz haotisku rindu, taču noplīsa internets, turpināju vienkārši rakstīt, ar roku, prātā, klabinoties uz klaviatūras, taču jau ar dienas atstarpi tas šķiet nesvaigs. nemitīgi viss mainās. no viena stāvokļa citā. no vienas laika izjūtas intensīvākā vai neizprotamākā. un tik savādi, ka šeit rakstīt gribas vairāk kā bildēt. ka pēkšņi fotogrāfijā gribas iesaistīt tekstu. dienas jūk. kafija garšo pēc zeķūdeņa. haoss galvā te sakārtojas, te atkal uzņem apgriezienus. idejas nāk neapturami, taču brīžiem bail no to ilgtnespējības. cilvēki rada kņadu un neparasti tik spilgti uz savas ādas izjust neviltotu, līdz kaulam īstu un - būtiskākais - nepieciešamu - vienpatību. tikai retais var ienākt manā teritorijā pirms es iekšā sevī esmu paspējusi nošņākties, kaut tanī pašā laikā ir tāda silta interese pat par tādiem cilvēkiem, kas ikdienā vienkārši atgrūstu kā pārāk ambiciozi un / vai ar sevi aizrāvušies. savas līdzšinējās fotogrāfijas jau ir nācies pakļaut skarbai vērtētāja acij. labā ziņa ir tā, ka kompozīcija ir perfekta, taču cilvēks manās bildēs kļūst par marioneti - es, dominējoša un agresīva, noēdu fiksētā objekta unikalitāti. un tā ir taisnība. šovakara pārdomu tēma ir par skolotāja neesamību. nevienā jomā, nevienā dzīves fragmentā man nav bijis tāda vai arī neesmu pratusi saprast. un tad par to, vai skolotājs patiešām ir nepieciešams. jā, bet taču vajaga kādu, kas iedod ceļa maizi, ar kuru sadzert ceļa kāju, kurš samīļo pirms ceļa. bet varbūt skolotājs atrod mūs, nevis mēs skolotāju. nedaudz ir bail par sevi. vai izturēšu šo tempu, neziedojot savu fotogrāfisko identitāti. jo brīžiem vienkārši gribas pārstāt. nolaist rokas un acis un atzīt, ka tas nav mans, tomēr. un tanī pašā laikā... kārdina tā sajūta, ka vāciņš it kā nonācis nost. lai arī zem vāciņa ir putra, kurā grūti ieraudzīt centrālo asi. to, kas nosaka, kas un kāda un kāpēc es esmu un esmu te. un vēl šovakar ļoti garšo šokolāde, visticamāk es aizmigšu tepat uz dīvāniņa vestibilā un es neticami, netverami ilgojos pēc mājām un pēc viņa.
jāiet uzpīpēt.

7:53pm: ludzas balss II
šodien viss ir otrādi. tik intensīva bildēšanas diena, ka jūt sāpes labajā delnā un nevar pārspļaut vārdu pār lūpām no noguruma. vēljoprojām šokē tas, kas notiek ar laiku. te tas šķiet tik ārprātīgi daudz un lēns (tikai otrdiena?!) un nākamajā brīdī - pēkšņa panika par laika trūkumu (JAU otrdiena?!). ludza ir brīnumaina vieta. no visa šodien notikušā ir nejauši sanācis tā satrakoties, ka nesaprotu, kur likties. gribētu blakus mīļo cilvēku, ar kuru elpu neievelkot varētu izrunāt visu. par meitenēm laivā, par melleņu melno mēli, par uz rītu sarunātajām piparmētrām un meža zemenēm no bezzobainas un neticami sirsnīgas tirgus tantes, par pārīti starp gulbjiem skatlogā, par māsiņām ar balto kaķi un mammas smaržu pudelīti, par sievieti ar cirvi, par vecīti ar saulessargu un neaizmirstami skaistām acīm, par meiteņu spietu ar baloniem un vētru smilšu kastē, par piepešo vēlmi nopirkt ludzas atklātnītes un aizsūtīt tās pa pastu mīļajiem, par pavārgrāmatu sliņķei grāmatnīcā "sākums", par pilnu paviljonu ar īstu, pilsētas cenzūrai nepakļautu humpaldrēbīšu kalnu, par sirreālo viesnīcas bāra interjeru, par, par, par, par.
atkal kļūst nedaudz baisi par sevi. bet tā, ka gribas smaidīt līdz ausīm līdz sāp vaigi.