pašbarotava.

12:46am: kaut nu
rīt es pamostos ar tādām pašām domām galvā kādas šovakar kristāldzidras rādās.
arlabunakti.

3:19pm: daba.
es esmu kā tāds nestabils bērns pēc būtības. principā mani var nopirkt par konču. šodien konča ir uztapušās foršas idejas, kur var plosīties, rakstot stāstiņus. storītellings mani spēj aizkustināt, liek piedot darbam visas nepilnības (piemēram, to, ka atkal, jopcik, jāpakārtojas kāda grafikam un jādirn līdz 7 vakarā, lai sagaidītu ideju izskatīšanu) un ļauj justies atkal radošai un noderīgai. un galu galā mīlēt šo darbu par to, ka viņš mani saudzīgi paslēpj zem sava lielā spārna no atbildības uzņemšanās (jā, jā, tās pašas vecās).

3:25pm: internetizācija.
un vēl šodien aizdomājos par to, ka patiešām internets maina pasauli. var, protams, iecirsties un deklarēt, ka "ptu, mani tas neinteresē, es labāk eju pie dabas vērot skudriņas". vēl var tā garlaikoti neitrāli paklaiņot, palūkoties uz iespējām un uzreiz par tām aizmirst. var arī ignorēt. bet tas viss piezogas pats no sevis. pa bišķītim vien. blogs, galerija picassā, youtube accounts un tad vēl sava lastfm pleiliste. kamēr esi iekšā līdz ausīm. daļa no lielā vispasaules tīkla. banāla skrūvīte milzu mehānismā, kuru uzmana lielais brālis. auč.

3:45pm: sajūsma.
http://www.youtube.com/watch?v=SC0pcekqmHA&feature=related

atkal un atkal sajūsminos. katru reizi kā no jauna. pat grūti nodefinēt, kāpēc. bet kaut kāds sakarībai starp mūzikas ritmu un sirdsdarbības ritmu jābūt. citādi nezinu, kā izskaidrot, kāpēc kaut kas tik ļoti sajūsmina un tas vēl būtu maigi teikts un kaut kas nesajūsmina nemaz un tas vēl būtu maigi teikts.

10:16pm: patiešām,
sen nav bijusi tik ražīga un intensīva diena. nogurums gan baigs, bet prieks par rezultātu. un izbrīns par to, ka tomēr izdevies noturēties vakardien uzņemtajā virzienā. tagad tik mājās, izgulēties.

11:07pm: kazarmu ielas ainiņas.
nāku un dzirdu - skan džezs, paviegls, pabanāls, nepretenciozs, taču ausij un nogurdinātam prātam patīkams. nāku un redzu - pie gaģušņika kazarmu un lejas (?) ielas stūrī trīs trenniņbikšaiņi (vai! nepatīkami), taču ieskatos tuvāk - viens no tiem tā kaut kā savādi kustas, kā mēģinot kājas ielocīt nepaklausīgajā džeza ritmā. dejo. izrādās, patīkamais džezs skan no turienes, no tā paša gaģušņika. pārsteigta nez kāpēc uz brīdi piestāju. skatos. dejojošais trenniņbikšainis caur pieri silti un nemaz ne trenniņbikšaini uzsmaida kā atvainodamies, ka īsti lāgā viņam nesanāk vai ka apģērbs nepiemērots. neveikli, kā iztraucēta pasmaidu pretim, bet gribētos, lai tas būtu iedrošinājuma smaids. dejo, Tev sanāk.

eju tālāk. pa ceļam mani aposta plušķains suns. saraujos, taču viņš izskatās bez sliktiem nodomiem. tikai pieklājīgi sasveicinājies un secinājis, ka es neožu pareizi (lai kostu? lai nāktu līdzi?), iet savu ceļu. nekā neparasta.

no gaģušņika kazarmu un hospitāļu ielas stūrī iznāk pamatīgi sareibis trenniņbikšainis (vai dejojošā draugs?) un, vicinot dūres viņam vien redzamā ļaundara virzienā, izkliedz: stajaķ, pidaras. arī nekā neparasta.

jā, dienā laikam pilnīgi pietiek ar vienu neparasto, lai diena būtu nodzīvota godam.

tik ļoti reizēm gribētos padzīt nākotni uz priekšu. piedzīvot tādu tehnoloģiju attīstību, kad, atnākot mājās, var ielādēt datorā pa ceļam ar acīm nofotografētās / nofilmētās ainiņas. un, dzerot pirmsmiega tēju, skatīties tās un domāt, kas sagaida nākamajā sērijā.

ak jā, man taču tagad ir tējkanna, kura, kā izskatās, šajā mājā ir ienesusi ja ne svētību, tad kripatiņu mājīguma gan.