pašbarotava.

1:24pm: bet
varbūt labāk pačīkstēt, ka rīgā nav iespējams atrast ideālās sienas flīzes? - vecrozā, taisnstūra formas, matētas, lakoniskas, tīkamas pieskārienam, meitenīgas un mīlīgas...
tas vismaz nav tik samudrīti.
vai varbūt: gribēt augstāk minētā apraksta flīzes - tā ir pirmā norāde uz manu samudrīto personu?

10:33pm: divas lietas par šodienu.
pirmā: bailes.

izrādīties mazāk gudrai, spriest un pārliecinoši izteikties spējīgai, interesantai, asprātīgai utt utt, kā pati par sevi spītīgi sliecos domāt.
šķiet, tādēļ nekad agrāk neesmu izmantojusi iespēju izrakstīt sevi te: reizē anonīmi un publiski.
bet tagad - ir vienalga. tiešām. kādas gan bailes par potenciālo, patmīlības determinēto sagrāvi uz kaut kāda neskaidra, nekonkrēta fona situācijā, kad viss tāpat ir salaists dēlī.
kad pat nav skaidrs, kā vispār gribas dzīvot.
jo tas taču ir svarīgākais - zināt, kā gribas dzīvot. svarīgākais pirms paša svarīgākā - dzīvot tā, kā gribas.

otra: vientulība.

vientulība ir tad, kad nespējot izlemt, kādas flīzes iegādāties, nav neviens, kam pajautāt pārliecībā, ka saņemsi skaidri noformulētu atbildi, kas precīzi sakritīs ar tavām jūtām pret konkrētajām flīzēm.

10:56pm: jā, un vēl trešā.
man tik ļoti gribas kaut kā izķepuroties.
un.
man tik ļoti gribas darīt jebko, kaut vai kaut ko maziņu un nenozīmīgu, lai tikai justos mazliet dzīvāk un labāk.
un.
man tik ļoti gribas draudzēties.

rezultāts no tā visa ir tāds, ka šodien nejauši uzaicināju trīs jaukus kolēģus trešdien ciemos uz filmu vakaru.

sen jau jūtos parādā šim dzīvoklim filmu vakaru - tā filmu rādīšanai kā radītā baltā siena jau sen aicinājusi, bet es tik ne un ne.
nav jau īsti pieklājīgi - tā pēdējā nedēļā, īsi pirms izvākšanās.
bet tā nu reiz ar mani ir - viens liels "vajadzētu... vajadzētu... jā, vajadzētu...". bet līdz darīšanai kā netiek, tā netiek.
kauns par sevi. un piktums uz sevi.

jācer, nākamā dzīvesvieta - manas pirmās, īstās, tikai manas mājas - iemācīs, ka es varu savādāk.