| |
[May. 17th, 2005|04:36 pm] |
Tad es dzirdēju kā noklaudz durvis. Tepat tas likās, tik netālu. Bet tomēr tas bija gan laikā tik tālu, tik pat tālu attālumā, kas mūs šķīra. Es nezinu, kad vārdi man radīsies, lai tev pateiktu, ko jūtu, kad redzu un, kad neredzu tevi es vairs.
Es nezinu, vai pasakot kaut kas mainītos.
Vai noklusējot viss mainīsies tieši tā pat kā nepasakot? |
|
|
| catastropfy |
[May. 17th, 2005|04:49 pm] |
It`s nice that you don`t call.
My life is a catastropfy.
I need to feel you close to me
I`m waiting up the storm... |
|
|
| |
[May. 17th, 2005|10:50 pm] |
|
Es aizvēru acis.
Vai es redzēju tevi?
Nē. Sajutos kā reāla egoiste.
Es redzēju laukus un pļavas, mežus un strautus, kas plust tiem cauri.
Tur nebija tevis.
Kāpēc?- tu varētu jautāt, bet labāk nejautā, jo man nav atbildes.
Nekad nav bijusi un nebūs un nedomāju, ka būs nepieciešama. Mēs pāriesim kā vējš pār lauku. Tikai atmiņas pakavēsies pie mums. Vēl matos es jutīšu tavu smaržu un tad mēs gaisīsim.
Abi.
Kā putni, kas vētras varā mesti un, nu, mēs pamesti tās varā. Bez bailēm vai atrunām. Ātri un spēcīgi, šķirti aizritēs mūsu dzīve. Un viss.
Tikai kluss- ilgojos…
Un tad gan viss. |
|
|