|
May. 17th, 2005|10:50 pm |
|
Es aizvēru acis.
Vai es redzēju tevi?
Nē. Sajutos kā reāla egoiste.
Es redzēju laukus un pļavas, mežus un strautus, kas plust tiem cauri.
Tur nebija tevis.
Kāpēc?- tu varētu jautāt, bet labāk nejautā, jo man nav atbildes.
Nekad nav bijusi un nebūs un nedomāju, ka būs nepieciešama. Mēs pāriesim kā vējš pār lauku. Tikai atmiņas pakavēsies pie mums. Vēl matos es jutīšu tavu smaržu un tad mēs gaisīsim.
Abi.
Kā putni, kas vētras varā mesti un, nu, mēs pamesti tās varā. Bez bailēm vai atrunām. Ātri un spēcīgi, šķirti aizritēs mūsu dzīve. Un viss.
Tikai kluss- ilgojos…
Un tad gan viss. |
|