Nopietni un nevisai...

Man vakar pazuda kaķis. Viņa man tāda padumja neoperēta kaķene, kas taisa peļķes pie durvīm, un laukā nekad neiet, tikai izskrien trepēs, un tad fiksi atpakaļ! Pazuda viņa savas ziņkārības dēļ, izskrēja ārā vēlu vakarā, un nenāca vairs augšā... Tad es sāku prātot, ka tā laikam jābūt, es pametu savu draugu, lai mierīgi varētu dzīvot pie mammas ar savu kaķi, jo viņš ir mans garīgas radinieks tā teikt :) bet tagad viņš man tika atņemts, lai arī es sajustu kā ir kad tevi pamet tev mīļš cilvēks/kaķis!
Sākumā pārmeklējām visu dzīvokli, vai nav kautkur ielīdis, bet nekā! Izvirzijām visādas versijas, par izkrišanu pa logu un tā tālāk, bet kaķis nekur nebija atrodams!
Šorīt no rīta mamma zvanija no darba 7.00 un teica ka viņš vakar bijis blakus kāpņutelpā un gribējis iet iekšā svešā dzīvoklī! Tas deva cerību ka viņš vel ir dzīvs, jo viņš tiešām ārā esot vienmēr ļoti baidījās! Es fiksi cēlos augšā un sadrukāju "PAZUDIS KAĶIS!" lapiņas ar viņas bildi - krāsainu! salīmēju pie apkārtējo māju durvīm! Pēc kādām 2 stundām zvanija telefons, bērni no pretējās mājas atraduši mūsu kaķi 3 stāvā. Aizgājām pakaļ, kaķis piepūties no dusmām/bailēm kā balons! Sākām saukt vārdā un runāties, uzreiz izpūtās un nāca tuvāk, aiznesām mazo dumiķi mājās, un bērniem vēlāk tika šokolādes! Kaķis uzvedas nedaudz dīvaini, bet tā viss itkā ok...
Un prieka asara notek man pār vaigu, nu atkal varēs slaucīt mīzalu peļķītes katru rītu pie durvīm!
(kopumā viņa bija prom 2 naktis, un vienu dienu...pa nakti lija lietus...)