Nopietni un nevisai...

Manas domas mani beidz nost. Šķiros no sava pirmā drauga, un jūtu kā pamazām ap mani plešās bezdibenis. Spēka man pietika lai aizietu, bet kur lai ņem spēku, lai dzīvotu tālāk? Bezdibenis klusi čukst, tev vairak nekā nebūs, nebūs, nebūs...redzi tu esi viena, un tā tas arī paliks, un tu sapūsi no bailēm nekad neatrast, baidīsies, nevarēsi... Jo man ir bail no cilvēkiem. Es jau ļoti cenšos, bet tas ir kā pumpēt riepu kurai nav ventiļa ko uzskrūvēt kad tā piepumpēta! Es sevi sakačāju ar visādām patiesībām un pareizajām domām, un itkā jūtu ka tas strādā, un mana komunikācija ar pasauli kļūst labāka, bet tad atkal kautkas noiet greizi, un mana pašapziņa noplok, labās domas izgaist, un es atkal baidos, atkal bezdibenis čukst- tev nesanāks, tev būs vienmēr bail no tā ka tev nesanāks, un tas tev liegs jebkurus panākumus, jebkuru augšupeju dzīvē...

Ja cilvēks jūtas labi viņš redz un jūt labo sev apkārt. Es kā sūklis uzsūcu tikai negatīvo, jo mans emocionālais stāvoklis ir negatīvs, un es visur redzu slikto, kā salīdzinot skatos re tur arī kautkas tāds kā man, vai tamlīdzīgi... Līdz ar to es tikai vairoju sevī slikto, un man kļūst arvien ļaunāk...tāds apburtais loks...jāprot no tā izrauties!
Man nesen viens draugs teica ka mana ņemšanās līdzinās slimību meklēšanai Medicīnas enciklopēdijā...šķirstu tik un skatos, kas tad man vel varētu kaitēt, varbūt šis, un tas jau noteikti....