Nopietni un nevisai...

Atkal jau man prātā ienākusi tāda doma ka vajadzētu beidzot sākt strādāt. Un nu šeku reku kā no gaisa man uzkrīt piedāvājums/iespēja pieteikties konkursā uz mākslas organizātora amatu izstāžu zālē... Un atkal tā sasodītā sajūta, ka lecu uz galvas bezdibenī! Domas par to, ka tā taču ir mana iespēja, ka man taču tas derēs, es to varēšu, un tai pat laikā doma ka man jau pēc pirmā pus gada būs nelabi iedomājoties par šo darbu...tieši konkrētajā vietā.. Tā jau noteikti ir manas personīboas vaina, ka man nekas nav labi!? Nemācēšu laikam pareizi izskaidrot savas izjūtas, bet derdzīgi apzināties, ka tā tas ir, nu nepatīk man komadēt cilvēkus, un organizēt, un būt par vietējās kultūras tanti...un no citas puses es šai situācijai neprotu pieiet...vot ari mana problēma!