purvainais
purvainais
- 5/12/09 08:30 pm
- ... te bija garš ieraksts par manām jūtām un par to, kas es domāju sevi esam, bet kas es esmu patiesībā, bet dzēst. Jo. Jo tas neko nedod, tas nevienam nespēs neko paskaidrot, likt justies kādam labāk; noderēt nevarēs. Jo ir cilvēki, kuru acīs man jābūt Jautram, Jaukam un Stipram , Darošam un Rosīgam. Viss šis bloks ir meli meli meli, jo pseidoanonīms. Tāda kā 7-tā uzlējuma šķidri caurspīdīga tēja, ne garšas, ne smaržas, taisīta tikai pienākuma pēc, pie tam nesaprotama pienākuma, bezjēdzīga pienākuma, mūrgs, murgaina urga, pa kuru mazās laiviņās peld Baltie Zalkši savās mazajās laiviņās, būtnes bez jūtām, ar neskaidrām alkām un nespodrām acīm. Un elektriskās vētras neko nedod, tās palīdz tikai uz īsu brīdi, tam nau nozīmes.
Varbūt vienu dienu es spēšu rakstīt ne tikai gaudas par sliktumu un to kā man nesanāk; bet to, ko es esmu reāli Paveicis un Izdarījis; kaut ko, kas es Esmu, nevis to, kā es atkal esmu tā amorfā masa, par kuru brīvprātīgi (jo kamōn, mani neffiens nav piespiedis) esmu kļuvis.
Kopš izlasīju, ka depresijas viena no pazīmēm ir bezmiegs, es zinu, ka man depresija nau. Man gribas gulēt. Man gribas gulēt daudz un dikti. Es piemēram nevaru palikt strādāt pa nakti, jo manā gadījumā miegainās smadzenes atrubās. Visi tie stāsti par naktīs veiktajiem varoņdarbiem man ir skaņa, kura manī nekad neskanēs un neatbalsosies balstu velvēs, tur kur prāta mutuļojošā elle.
-
0 commentsLeave a comment